Mani sauc Māris Breidaks un es labprāt padalītos savā atgriešanās liecībā par to cik spēcīgs un varens ir Dieva vārds!

Tas bija 1994.gads, kad mani kā jaunkareivi iesauca, Latvijas armijā, es biju 18 gadus jauns. Tajā laikā armijā bija ļoti lielas grūtības- ņirgāšanās, ārpus reglamenta attiecības un pie šādiem apstākļiem, kad faktiski iepriekš nebiju ar neko tādu saskāries, biju nonācis tuvu izmisumam, es biju apjucis un nobaidījies. Tajā laikā ik nedēļu pie mums brauca ciemos armijas kapelāns un kādā no reizēm viņš mums katram jaunkareivim pasniedza kā dāvanu Gideonu Jauno derību. Lasot kādos brīžos Dieva vārdu no Jaunās derības, es atklāju, ka kaut kā netipiski pāri visam manā dzīvē ienāk zināms miers. Lai arī ārējie apstākļi nemainījās, tomēr iekšienē jutu, ka es pamazām nomierinos un spēju panest apkārtējo spriedzi. Pagāja vēl kāds laiks un ar armijas kapelāna starpniecību, tika arī dota brīnišķīga iespēja iekristīties un iesvētīties, ko es arī protams izdarīju, jo apzinājos, ka ir kaut kas vairāk šajā pasaulē, es nojautu par Dieva klātbūtni. Lai nu kā, tomēr tā pa īstam tajā laikā savu dzīvi Dieva rokās tomēr nenodevu un neiepazinu viņa gribu attiecībā uz sevi. Lai arī Dieva vārds kā sēkla tika iesēts manā sirdī , diemžēl tas netika laistīts. Pamazām aizejot grūtībām garām, atgriežoties jau mājās pēc dienesta armijā, iestājās zināms komforta stāvoklis un es pamazām no Dieva vārda lasīšanas aizgriezos. Šī Gideonu Jaunā derība tika nomesta kaut kur grāmatu plauktā un tā arī tur pamazām krājās ar putekļiem. Tā nu es uzsāku dzīvot to dzīvi, kuru dzīvo ik viens nekristīgais cilvēks, pamazām pasaules vērtības un morāle ienāca arī manā apziņā un sirdī. Tam visam pa vidu es tomēr 2000.gadā apprecējos un 2002.gadā mums ģimenē piedzima meita Linda. Līdz ar meitiņas piedzimšanu, kaut kas manī, man šķietami nepanesamajās grūtībās, salūza. Laikam tas grēka vilinājums, ko iepriekš ar savu cilvēka spēku biju kaut cik ārēji noturējis, pēkšņi ar lielu vilni uzsāka velties no manis laukā un es no tā brīža biju iedevis zaļo gaismu grēkam. Šķita normāla parādība, ja Tev paralēli sievai bija mīļākā, pat sāku noticēt tam, ka tas viss nav tik traki, tā jau dara „visi”, melns bija jau manī kļuvis par, ja ne gluži baltu, tad pelēcīgu noteikti. Uzskats, ka dzīve ir jābauda un jādzīvo tikai sev, bija jau dziļi iesakņojies manī. Šādi grēkā un melos dzīvojot aptuveni kādus četrus gadus, kādā brīdī es attapos, kad biju zaudējis ģimeni. Sievai sen jau zinot kādu dzīvesveidu es esmu uzsācis piekopt un redzot, ka nekas nemainās nu netaisās mainīties ar mani, viņa bija pieņēmusi lēmumu aiziet ar meitiņu projām no mājām. Pats es, līdz ar savu aplamo dzīvesveidu un rīcību, biju nonācis pilnīgā izmisumā un apjukumā. Tas ko es biju saucis par brīvību, tas ko pasaule un tā vide, kurā es iepriekš biju apgrozījies deklarēja kā kaut ko izcilu, labu, patiesībā bija kārtīgs tīkls, tās bija sātana izliktas lamatas. Tieši šī ačgārnā brīvības izpratne bija mani padarījusi par grēka vergu, es vairs nebiju spējīgs izlauzties no šī apburtā loka un ļoti labi to sāku apjaust. Mans miers bija pilnībā izzudis, es biju kļuvis nervozs, nomākts un tas arī atsaucās zināmā mērā uz manu veselību. Es apzinājos, ka ar savu amorālo dzīvesveidu biju visu savu dzīvi sabojājis. Ak Dievs, es kliedzu, ko gan es esmu izdarījis, ka man šitā jācieš. Es patiešām tajos brīžos, kad mājās biju viens pats, raudāju un no dvēseles sāpēm burtiski kliedzu. Es kā nomaldījies jērs taustījos pie visiem iespējamiem līdzekļiem, lai tik varētu kaut ko atrisināt, es devos pie psihologa, pie astrologa, taču viss bija veltīgi, jo allaž atkal atkritu grēkā, allaž saļimu grēka vilinājuma priekšā, līdz sapratu, ka neko nesaprotu, ka neko nespēju mainīt un tā jau samierinājos ar šādu bezjēdzīgu eksistēšanu.

Taču jāpiemin vēl kaut kas būtisks. Pirms sieva ar meitiņu paspēja aiziet no mājām, mana sieva Sanita bija meklējusi atbildes un uzgājusi grāmatu plauktā to pašu Gideonu Jauno derību, kuru es tur savā laikā tiku nosviedis. Sieva, kas Dievu iepriekš īsti nebija pazinusi, viņa, kas nebija ne kristīta, ne svētīta, lasot šo Jauno derību un meklējot atbildes uz dzīves jēgas jautājumiem, bija nonākusi pie Dieva vārda atziņas. Rezultātā sieva izgāja iesvētes mācības, tika nokristīta un iesvētīta. Mana sieva pieņēma Jēzu Kristu par savu personīgo glābēju un attiecīgi viņa bija spējusi pieņemt tajā brīdī pareizo lēmumu, aiziet no manis dzīvot atsevišķi, jo es ar savu amorālo dzīvesveidu kā īsts kretīns pilnīgi visu biju izpostījis un turpināju postīt. Ar mani patiešām nebija iespējams sadzīvot, kaut gan tajā laikā man šķita, ka es esmu labs vīrs un jāmainās tajā visā nevis man, bet gan sievai.

Kādā no manām viesošanās reizēm pie meitiņas, sieva mani uzrunāja aiziet uz baznīcu, uz rīta Dievkalpojumu, ko arī drīzumā izdarīju. Pēc tam burtiski tuvāko nedēļu laikā, man turpinot apmeklēt rīta Dievkalpojumus, sekoja tikšanās ar mācītāju, patiesa grēksūdze un es kā pazudušais dēls varēju atgriezties mājās. Fantastiski, jo pēc dažām dienām uz mājām atgriezās sieva ar meitiņu, manam prātam neaptveramā veidā sakārtojās attiecības ar sieviņu un kopš tā laika arī es pa īstam Dievam nodevu savu dzīvi. Šodien mums ģimenē jau ir divas meitiņas un esam laimīgi Dieva bērni. Tā nu es varu Jums liecināt cik lielu lomu piemēram manā dzīvē ieņēma tieši svēto rakstu lasīšana no Gideonu Jaunās derības. Es gribu lai Jūs redzētu, ka tieši manā un manas sievas dzīvē, šī 1994.gadā man uzdāvinātā Gideonu Jaunā derība, bija tā, kas kalpoja kā līdzeklis mūsu uzrunāšanā, mūsu ģimenes pestīšanā un tajā, ka es šodien varu būt viens no Gideonu apvienības brāļiem un no sirds apliecināt, ka Bībele un tajā paustais Dieva vārds ir reāls, dzīvs, spēcīgs un brīnumus darošs. Varu reāli Jums apliecināt, ka Dieva vārda lasīšana ar visu savu sirdi, var būt kaut kas īpašs Katra cilvēka dzīvē. Bībele ir unikāli vērtīga, unikāli spēcīga un neparasta grāmata, kas spēj pa īstam izmainīt cilvēku dzīves un izvest pazudušos no tumsas gaismā. Esmu ļoti pateicīgs starptautiskajai kristiešu organizācijai „Gideoni” par šo brīnišķīgo darbu, kas ik dienas tiek paveikts visā pasaulē, un protams par to, ko Dieva vārds paveica manā dzīvē.

Mīlestībā Māris Breidaks <><