Vakars ar Uzdevumu

…Bet citi vakari mums ir pavisam īpaši – vakari ar savu Uzdevumu. Kad sanākam kopā ne tikai, lai parunātos, bet arī, lai iemācītos ko jaunu, gūtu kādas zināšanas vai atskārsmi kādā konkrētā jomā. Un pieredze mums ir uzkrāta visai bagātīga…

Piemēram, reiz pulcējāmies, lai visas kopā uzzīmētu vai citādi pagatavotu brīnišķīgas apsveikuma kartiņas... Protams, bija arī savs Iedvesmotājs un pamācītājs tajā visā – māsa Gita, kura līdzi bija atnesusi neskaitāmus oriģinālu apsveikumu, ielūgumu paraugus, pašas interesanti, daudzveidīgi un mākslinieciski darinātus, kā arī materiālus darbam. Atlika izvēlēties to, kas patīk, iedvesmo visvairāk, pieskaņot papīrus, krāsas, savu tā brīža noskaņojumu un – aidā! – pie darba (attēlā). Mērījām, griezām, zīmējām un līmējām patiesā aizrautībā un radīšanas priekā. Rezultātā tapa visdažādākie apsveikumu paraudziņi, kuri priecēja gan pašas, gan varbūt vēl kādu. Nemaz neticējām, ka ar Dievpalīgu spējam radīt tiks skaistas lietas!

Citā reizē uz sadraudzību sievu vakarā nācām, nesadamas azotē pa kādai pašgatavotai salātu burciņai no ziemas krājumiem. Un, kā jau to var iedomāties, sekoja kaut kas varen garšīgs un priecīgs, jo degustēt ar mīlestību gatavotus kabačus, kāpostus, burkānus, bietes, tomātus vai sēnes citādi nemaz nav iespējams. Vislielāko atsaucību un ievērību guva Ilzes Grosas vīra mātes gatavotie sēņu salāti, kuru recepti vēl atliek noskaidrot un tuvākajā laikā šeit klāt pievienot. Ja jau tie garšoja visām, tad tas noteikti ir tā vērts!

Bet pēdējā reize, kad sanācām kopā, bija patiesi īpaša… Mēs mācījāmies tapot! Paskaidrošu, ka tapošana uz grābekļa ir ļoti sens adīšanas veids, kuram nav nepieciešami nekādi papildus līdzekļi – viss, kas vajadzīgs, ir dzija un grābeklis (jeb dēlītis ar iedzītām koka tapiņām vienādos attālumos viena no otras). Pilnīgi skaidrs, ka katrai no mums līdzi bija grābeklis – šķūnītī sameklēts, aizlienēts vai tikko veikalā pirkts. Par adīšanu runājot, visvienkāršāko tapošanas paņēmienu iespējams veikt, pavēršot grābekli ar zariem uz augšu – tā iegūst ļoti vaļīgu adījumu, ko parasti izmanto šallēm. Mūsu skolotāja jeb tapošanas guru bija māsa Ņina, kuras pacietība un miers, nododot savas zināšanas un prasmi, bija apbrīnojamas. Ne velti beigās apskaidrība nāca pat pār tām, kas sākumā kratīja galvu un teica: tas nav priekš manis! Un nebūs liels brīnums, ja uz Ziemassvētkiem kāds vai kāda dāvanā saņems brīnišķīgu notapotu šalli! Jo tapošana ir iedvesmojoša un nemaz ne garlaicīga!

Īpaša un stiprinoša ir arī sadraudzība, ko piedzīvojam katrā tikšanās reizē. Jo bez šīs kopā būšanas, čalošanās un aktīvās rosības noteikti atrodam laiku arī pārrunāt, kā katrai klājies šajā laikā un vajadzības gadījumā arī viena par otru aizlūgt.

(Kartiņu gatavošanas bildes galerijā)

Sievas, bērni, zirgi un Monika

Vismaz divi sievu vakari šovasar bija īpaši. Jo tie notika nevis ierasti Sv. Gregora skolas telpās, bet pie kādas no māsām. Jūlijā satikāmies pie mīļās māsas Drosmas Stulpes, kura dzīvo lauku mājās Sātiņos. Sēdējām dārzā pie dāsni klāta galda, klausījāmies un pēc tam mazajās grupiņās pārrunājām Andas Mežiņas stāstīto par gūto nometnē un Dieva mīlestību, bet vēlāk vakara krēslā gājām peldēties uz tuvējo dīķi.

Savukārt augustā mūs savās mājās pie Pakuļu ezera Zirņos jo viesmīlīgi uzņēma Dzintra Laugale, un arī šī tikšanās bija skaista un īpaša. Jo tas tiešām ir īpaši, kad grīdas vietā ir zaļa zāle, bet griestu – zilas debesis, kad kuras ugunskurs, galdam apkārt kuplo ābeles un upeņu krūmiņi, un kopējā burzmā, ko sastāda draudzes māsas un vesels lērums dažāda vecuma bērni, piedalās divi suņi, no kuriem viens ir milzīgs, gan arī daudz izslavētā, ar zirgumāniju apsēstā kazu dāma vārdā Monika un…paši zirgi! Tiesa, kaza atrodas pie kūts, bet zirgi – kūtī. Nesot līdzi atvestos burkānus, dodamies pie viņiem ciemos. Samīļojam, sapaijājam, apbrīnojam. Bet tad zirdziņš vārdā Fida tiek izvests ārā un dara savu labo zirga darbu – Dzintras vadībā izvizina visus, kas vēlas pabūt viņa mugurā. Un to grib daudzi. Gan pavisam mazi, kuriem jāpieturas pie mammas rokas, gan – ne tik mazi. Īpaši jāpiemin mūsu Drosma Ēberliņa, kura tik uzskatāmi attaisno savu vārdu… Nez vai visas dāmas savā 79 dzimšanas dienā to spētu – uzkāpt zirga mugurā un nojāt goda apli. Apbrīnas lokā iekļūst arī Zane ar visu savu apaļo punci. Šī ir diena, kad pēc ārstu prognozēm jādzimst viņas mazulim. Taču šis fakts ne drusku netraucē Zani maķenīt pajādelēt (un labi vien ir, jo meita Helēna dienas gaismā nāks vēl vairāk kā pēc nedēļas, re, kas par raksturu!).

Grūti aprakstīt to gaisotni, ko piedzīvojam sadraudzībā… Saku godīgi: vislabāk to pašiem (pašām) piedzīvot klātienē. Varētu teikt – esam viena liela, ņudzoša ģimene, kura pļāpā, dzied, smejas un sēd dārzā pie vakariņu galda. Netālu dūc kombaini, traktori un piekabes, jo tieši notiek kulšanas darbi. Bet šeit, dārzā, apkārt skraida, spiedz, sasaucas bērni, kāds arī pamanās dabūt punu, kāda čakla, sirsnīga māsa (viņu sauc Alla) kopā ar savu māsas meitiņu gādā, lai visiem pietiktu desiņas, to apetītlīgā smarža kairina nāsis, jau pieminētie suņi, ak jā, labi daudz lapsenes, kuras laikam arī grib sastādīt kompāniju vai vismaz nobaudīt saldās arbūza šķēles (paldies Dievam, visas izrādās labvēlīgi noskaņotas), Drosmiņas vestā dzimšanas dienas kūka… – tas lai ir nelielam ieskatam. Bet, kad vakars jau krietni satumsis, visi garā virtenē cauri kviešu laukam aizstaigājam līdz ezeram. Palūkoties, cik tas skaists un domīgs izskatās. Un arī vēlāk, kad esam sagaidījušas mācītāju, kurš busiņā aizvedīs mājās, sadodamies rokās, pateicībā stāvam zem melnajām, zvaigžnotajām debesīm un sakām paldies mūsu mīļajam Tētim.

Vai Tu esi lampiņa savā ģimenē?

Ja tavs vīrs regulāri reizi mēnesī tiekas ar citiem draudzes vīriem, nāk mājās vēlu un ne jau iereibis, pats par sevi saprotams, bet skaidrā, priecīgi iedvesmotā prātā un stāsta, cik interesanti viņiem visiem kopā bijis, tu sāc domāt: paga, paga, bet kāpēc šādi vakari nav arī draudzes sievām? Izrādījās, līdzīgi domāja arī citas māsas, līdz vienā jaukā dienā, pareizāk gan teikt – vēlā pēcpusdienā, mūsu vēlme īstenojās un pulcējāmies savā pirmajā sievu vakarā.

Būtībā šis ir vēl viens veids, kā kopt un īstenot sadraudzību savā starpā. Pie tējas vai kafijas tases iepazīties, ja tas nav izdevies agrāk, pastāstīt, kā katrai klājies aizvadītajā laikā, noklausīties mācītāja kundzes Elīnas vai kādas citas personas sagatavoto lekciju, kā arī kopā aizlūgt par savām vajadzībām. Ik pa laikam šie vakari ir pavisam praktiski, piemēram, otrajā tikšanās reizē notika kaut kas brīnumjauks un garšas kārpiņu iepriecinošs – tika gatavotas marcipāna konfektes. Visas atnesa vajadzīgās sastāvdaļas, pēc tam Sanitas vadībā smalcināja, jauca un maisīja, līdz beigu beigās varēja mieloties ar pašgatavotiem kārumiem.

Savukārt 7. maija tikšanās tēma bija par sievas un vīra attiecībām, konkrēti – tik bieži pieminēto, mūždien aktuālo paklausības jautājumu… Ieskatam tikai daži pieturas punkti no šīs sarunas:

• Vīrieti raksturo spēks un darbība, sievieti – klātbūtne un esamība. Atkarībā no tā, kā sieva izmanto savu brīvību, viņa kļūst vai nu par sava vīra sabiedroto vai par viņa ienaidnieci;
• Paklausība sievieti nevis ierobežo, bet dara viņu brīvu. Ar savu nepklausību Ēdenes dārzā Ieva iegrūda Ādamu nelaimē, bet ar paklausību var vest pie pestīšanas. Pilnīga paklausība iespējama vienīgi, piederot Dievam;
• Bieži nemīlam otru tādu, kāds viņš ir, bet tādu, kādam viņam mūsuprāt jābūt. Šādas attiecības balstās uz ilūzijām, ir vairāk iedomātas nevis patiesas. Tāpat nereti no otra gaidām to, ko var dot tikai Dievs, kaut otrs nekad to nespēs. Pasauli /otru?/pārveidosim tikai tad, ja ļausim, lai Dievs pārveido mūs. Sievietei ir jāmainās pirmajai… Tikai tad, kad sieviete savienosies ar Dievu, tikai tad viņa kļūs par īstu sievu.

6 lietas, kas raksturo sievu:

1. Klusums jeb Dieva klātbūtnes pilnība, kas ļauj ieklausīties Dievā un citos cilvēkos, sadzirdēt to, ko viņi vēlas pateikt.
2. Sievietes sirds kā miera avots.
3. Savaldība, kad sievas ir maigas un savaldīgas, nevis raupjas un kašķīgas.
4. Maigums = mīlestība bez vārdiem, mīloša klātbūtne, žesti… Tie izkausē visu, kas ciets, stiprina, kas vājš, dziedina, kas ievainots.
5. Šķīstība = spēks un maigums, kas jāatgūst, atdodot nozīmi Dieva radītajai seksualitātei.
6. Skaistums= Dieva dotā žēlastība, ko rada Dievs, kas mājo manī.

Kārtīga sieva ienes ģimenē kārtību, saskaņu un uzplaukumu, viņa samierina, uzklausa, lej maiguma eļļu, ir sava nama gaisma. Secinājums: sievietei jābūt kā lampiņai. Ja viņa spīd un liesmo, kaut kas ap viņu mainās. Jautājums: vai Tu to vēlies?

Esi laipni gaidīta!