Okultisms vienmēr ir sātanisks: bērnu un cilvēku sadedzināšana – ugunsupuris sātanam un dēmoniem, Vecās Derības laikā tie manifestējās kā pagāniskas dievības – Baāli, Aštartes, Molohi, Mamoni utt.; iedarbojās uz cilvēkiem caur zīlniecību, pareģošanu, apvārdošanu, buršanu, spiritismu un citām okultām praksēm.

Bet Jēzus sacīja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam.

Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem

un katram ienaidnieka spēkam, un tas viss jums nekā nekaitēs.”

Lk. 10:18-19

Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā.

Bruņojoties ar viesiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām.

Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām,

šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.

Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un,

visu uzvarējuši, varētu pastāvēt.

Ef.6:10-13

Kas dara grēku, ir no velna, jo velns grēko no sākuma.

Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.

1.Jņ. 3:8

Termins “okultisms” radās 16.gs. kā sinonīms ezotērismam. Ezotērisms (gr. esoterikos – iekšējs, slepens, apslēpts) ir kopīgs nosaukums okultu, slepenu organizāciju mācībām, kuras pieejamas tikai to dalībniekiem. Visu okulto un ezotērisko kristietība apzīmē kā antireliģiju, kuras izcelsme ir sātaniska un tās saknes iesniedzas elles dziļumos.

Okultismu un ezotērismu bieži jauc ar mistiku – askētisku stāvokli, vienotību ar Dievu lūgšanā un apcerē. Tas ir nepieļaujami tādēļ, ka Rietumu un Austrumu Baznīcas teoloģiskās sistēmas katolicismā, evaņģēlismā un pareizticībā nav iedomājamas bez mistiskā elementa. Kristīgā mistika ir teoloģijas virsotne, jo tās mērķis ir vienotība ar Dievu. Mistika sevī ietver psihofiziskus vingrinājumus – piem., koncentrēšanos uz krustu, krucifiksu, svētbildēm, lūgšanu atkārtošanu, elpošanas vingrinājumus utt. Mistika nevar iztikt bez askētisma psihotehniskiem vingrinājumiem. Lielākie Baznīcas mistiķi bija Dionīsijs Areopagīts, Johans Taulers un vislielākais mistiķis – Johans Ekharts jeb Meistars Ekharts (1260-1328). Mūsdienās pieaug interese kā par mistiku, tā par ezotērismu un okultismu, tādēļ šos jēdzienus nedrīkst jaukt.

Okultisms (latīniski occultus – apslēpts, slepens, noslēpumains, tumšs) ir mācības, kas atzīst apslēptu spēku esamību cilvēkā un kosmosā, kuri pārsniedz cilvēka dabisko pieredzi un spējas, ir pieejami tikai “iesvaidītajiem”, tie ar īpašu iniciāciju un psihisku vingrinājumu palīdzību kļūst okultisti. Okultisms ir cilvēka esamības garīgās sfēras parādība, reliģiskās apziņas un dzīves veida sakropļota, deģenerēta forma. Okultās parādības un notikumi pārsniedz cilvēka dabiskās maņas. Okultisma sistēma ir sinkrētiska filosofijas un maģisku rituālu praktizēšana, kas cilvēkā izveido specifisku priekšstatu par garīgo pasauli. Okultisti stājas sakaros ar pārpasaulīgām būtnēm, lai iegūtu pārdabiskas zināšanas un spēkus. Okultisms ir radniecīgs panteismam – tas pasauli uztver kā apgarotu organismu, kurā visi spēki atrodas nepārtrauktā dinamiskā mijiedarbībā.

Okultismam ir trīs pazīmes:

okulta parādība – darbība vai notikums, ko nevar izskaidrot un pamatot kā dabisku, reālu;

okulta parādība, darbība vai notikums pārsniedz cilvēka dabiskās, ikdienišķās spējas un spēkus;

okultisms ir cieši saistīts ar pārdabisko garu pasauli: sātanu, dēmoniem, pārdabiskiem spēkiem.

Okultisma formas ir burvestības (buršanās), maģija, zīlniecība, pareģošana, spiritisms jeb garu izsaukšana, dēmonisms, sātanisms.

Mūsdienās okultisms strauji pieaug – pēc materiālisma un ateisma strupceļa, vilšanās maldu ideālos – materiālas pasaules pielūgsmē, izklaidēs un baudās, cilvēki sāk pastiprināti meklēt dzīves jēgu garīgumā. To dod kristietība – kā ceļu, patiesību un dzīvību Jēzū Kristū, tā arī tumsas garu pasaule – dēmoni un sātans piedāvā okultismu kā garīguma imitāciju: vilinoši vieglo un plato pievilšanas ceļu, kura galapunkts ir elle.

K.S. Luiss (C.S. Lewis) “Papīrmūdža vēstulēs” (“Screwtape letters”) raksta: “Runājot par velniem, pastāv divi līdzvērtīgi un pretēji maldi, kuros cilvēki var iekrist. Pirmkārt, neticība to eksistencei. Otrkārt, ticēšana, kā arī pārmērīga un neveselīga interese par tiem. Viņi paši vienlīdz priecājas par abām novirzēm un ar vienādu sajūsmu apsveic gan materiālistu, gan burvi.”

Kalpošanā mēs sastopamies ar abām attieksmēm: “tās ir blēņas”, vai “man to lika darītvelns”. Pirmā attieksme runā pretī Bībelei, otrā nozīmē izvairīties no atbildības, visu vainu noveļot uz sātanu. Pareizā kristieša stāja ir pieņemt pārdabiskās pasaules, sātana un dēmonisko spēku realitāti, kā to rāda Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti un mūsu kalpošanas pieredze, taču nepiedēvēt tumsas spēkiem vairāk ļaunuma, nekā pieklājas, pasauli dēmonizējot. Kļūda ir kā okulto fenomenu noliegšana, tā tieksme jebkuru neveiksmi vai negadījumu norakstīt uz ļauno garu darbības rēķina.

Okultismam ir tendence nevis mazināties, bet pieaugt un tā izpausmes kļūst aizvien nekaunīgākas, melīgākākas un atklātākas. Bībele kā apokaliptisko laiku raksturojošu pazīmi uzrāda okultisma un sātanisma pieaugumu – Mt. 24:5; Mk. 13:22; Apoc. 13:1-18; 2.Tes. 2:1-12; 1.Tim. 4:1-3. Nedrošība par nezināmo rītdienu, bailes no neveiksmēm un nāves liek meklēt zināšanas, drošību un palīdzību. Okultisms piedāvā veiksmi, ātru uzplaukumu, materiālu nodrošinājumu, kopības sajūtu, pretī prasot tikai vienu – dvēseli. Tas ir velna kārdinājums: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Mt. 4:9

Okultismā iesaistās:

ziņkārīgie, kas nodarbošanos ar okultismu sāk kā interesantu rotaļu, kaut vai tikai datorspēles veidā, līdz izmisuši atklāj, ka okultie spēki tos pilnīgi pārņēmuši savā kontrolē – līdz pat apsēstībai un nekontrolējamai rīcībai – pasaulē aizvien vairāk izplatās slepkavošana ļaunu, okultu datorspēļu ietekmē;

neapmierinātie, kas piedzīvojuši atraidījumus; savas ambiciozitātes ierobežojumus Baznīcā, piem., neieguvuši cerēto amatu un stāvokli draudzē;

vai arī nesaņēmuši cerēto “reliģisko pārdzīvojumu”;

dumpinieki, kas saceļas pret Baznīcu un sabiedrību – subkultūru piekritēji, smagā metāla fani, nāves kultu piekopēji, dažādu marginālu kustību adepti;

psihiski orientētie – “redzētāji”, “saklausītāji”, “kontaktieri”, “operatori” ar garu pasauli;

okultistu pēcnācēji, kas saņēmuši okultu dzimtas “mantojumu” dziedniecības, gaišredzības, zīlniecības vai citā okultā formā;

grūtsirdīgie pēc smagiem likteņa triecieniem; mācītāju un kristiešu nesaprastie, atraidītie, pieviltie;

dzīves realitāti noliedzošie, no tās bēgošie, t.s. “eskeipisti”, kuriem morālā atbildība cilvēku, sabiedrības un valsts priekšā liekas neizturama.

Numerācija ir nosacīta, tā nenorāda secību no biežāk uz retāk sastopamo iemeslu.

Kristiešu attieksme bieži ir: “tur neko nevar darīt, okultisms Latvijā, tāpat kā visā pasaulē ir pastāvējis vienmēr un tādēļ tā ir daļa no mūsu kultūras, kaut arī tumša un nepatīkama”; “man ar okultismu nav nekāda sakara, es no tā baidos un izvairos”; vai, visaplamāk – “man okultisms ir jāiepazīst, pat tajā iesaistoties, lai varētu palīdzēt citiem”. Iesaistīties okultismā ir ārkārtīgi bīstami, pat it kā ar labu motivāciju – iepazīt to “no iekšpuses”. Tādu rīcību var pielīdzināt rotaļai ar metāla stieni rokās augstsprieguma strāvas transformatorā. Pētnieki un zinātnieki, kuri vēlējās izpētīt okultismu un maģiju zinātniskām metodēm, ļoti ātri piedzīvoja tumsas pasaules realitāti – dēmonu uzbrukumus, kas parasti beidzās ar apsēstību, ārprātu, pašnāvībām vai traumētu garīgo veselību. Valsts finansētās programmas, piem. NLO (nezināmu lidojošu objektu) pētniecībai Amerikas Savienotajās Valstīs, tika pārtrauktas.

Arī kristieši nedrīkst amatieriski nodarboties ar okulto fenomenu pētniecību, jo tas ir ārkārtīgi bīstami. Nelīdzēs pārliecība “es esmu apbruņots ar Dieva Vārdu un Sakramentu spēku, ar mani nekas slikts nevar notikt” – pārdabiskie spēki ir ļoti spēcīgi un tālu pārsniedz cilvēka spējas tos savaldīt. Mūsu pašu drošības un garīgās veselības dēļ Dievs mums neļauj redzēt tumsas garu pasauli un ir aizliedzis jebkādā veidā ar to saistīties. Garīgajā cīņā mūs aicina un apbruņo Dievs pēc Sava, mums nezināma nodoma. Ne katram kristietim un garīdzniekam ir eksorcista, dziedinātāja vai garu pazinēja dāvanas – tās piešķir tikai Dievs īpašai kalpošanai, kurā Viņš aicina izredzētos. Imitēt šīs dāvanas ir bīstami un nepieļaujami.

Kristieša un garīdznieka attieksme pret okultismu ir pārliecība, ka sātanam un dēmoniem ir liels spēks, taču tie ir sakauti ar Jēzus Kristus krusta upuri, nāvi un augšāmcelšanos. Garīgajā cīņā (Apoc. 12:13-17) mēs esam uzvarētāji: “Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas līdz ar Viņu.” Apoc. 17:14; 19:11-21; 20:1-15.Sātans ir sakauts, taču turpina izmisīgu cīņu, jo negrib pieļaut, ka viņa un kritušo eņģeļu vietā debesīs tiekam aicināti mēs, kristieši.

Okultisms Vecajā Derībā ir kategoriski aizliegts: “Kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs tev dos, tad nemācies darīt tās negantās lietas, ko šīs tautas dara. Lai tavējo strapā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam Tā Kunga, sava Dieva priekšā.” (5.Moz. 18:9-13) “Bet ja jūsu vidū, lai tas būtu vīrs vai tā būtu sieva, ja tik jūsu vidū būtu kāds pareģis vai kāds zīlnieks, tad viņiem ir mirtin jāmirst, tie ir ar akmeņiem jānomētā; un lai viņu asinis paliek uz viņiem.” (3.Moz. 20:27)

Okultisms vienmēr ir sātanisks: bērnu un cilvēku sadedzināšana – ugunsupuris sātanam un dēmoniem, Vecās Derības laikā tie manifestējās kā pagāniskas dievības – Baāli, Aštartes, Molohi, Mamoni utt.; iedarbojās uz cilvēkiem caur zīlniecību, pareģošanu, apvārdošanu, buršanu, spiritismu un citām okultām praksēm.

Mūsdienās okultās prakses ir astroloģija (pareģošana pēc planētu un zvaigžņu stāvokļa), hiromantija (zīlniecība pēc plaukstas līnijām), kartomantija (zīlniecība ar kārtīm), radiastēzija (zīlniecība ar rīksti, svārstu vai citiem priekšmetiem), psihometrija (indivīda pazīmju noteikšana pēc kādas viņa lietas), spiritisms (nekromantija jeb garu izsaukšana), pareģošana ar maģiskiem priekšmetiem (kristāla lodēm, spoguļiem, kalnu kristāliem, destilētu ūdeni), numeroloģija (pareģošana ar vārdu un dzimšanas datumu kombinācijām), aritmantija (pareģošana ar skaitļiem), ģeomantija (punktu lasīšana), piromantija (zīlēšana ar uguni), selenomatija (zīlēšana ar Mēnesi), zīlēšana ar Sauli, tepromatija (zīlēšana pelnos), zīlēšana tējas un kafijas biezumos, zīlēšana ar dūmiem, spēļu kauliņiem, zīlēšana pēc dzīvnieku iekšām, laimes liešana, sapņu tulkošana, amuletu un talismanu lietošana (zodiaka zīmes, pagānu dievību attēli). Okultisms vēl darbojas ar burvju dzirām, noburtiem ēdieniem un priekšmetiem, lai ar tiem iespaidotu, pakļautu sev vai nodarītu ļunumu kādai personai. Okultisms izplatās arī ar okultu izdevumu, šausmu filmu, sātaniskā roka, okultu datorspēļu un multiplikācijas filmu, vardarbības, seksuālas izlaidības, tetovējumu un pīrsinga palīdzību.

Astroloģija Vecajā Derībā tiek saukta par “laika zīmju taujāšanu”. (5.Moz. 18:10) Dievs to nosoda kā ļaunumu, postu un iznīcību. “Un tomēr nāks pār tevi ļaunums, kur tava buršana tev nepalīdzēs, tev uzbruks nelaime un bojāeja, ko tu nevarēsi novērst, – piepeši tevi skars posts un iznīcība, ko tu neparedzi. Izmēģini savu plašo buršanas un vārdošanas mākslu, ar ko tu esi nodarbojusies kopš savas jaunības, varbūt tā tev palīdzēs, varbūt kādam iedvesīs bailes. Tu esi līdz apnikumam nopūlējusies daudzajās apspriedēs ar saviem daudzajiem padomniekiem. Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji un zvaigžņu novērotāji, kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi! Tiešām, tie ir kā salmi, ko uguns aprij; tie nevarēs pat paši savu dzīvību glābt no liesmu varas. Tas nebūs ogļu kvēlums, pie kura sildās, nedz krāsns uguns, pie kura apsēžas.” (Jes. 47:11-14)

Astroloģija pretendē būt zinātniska, taču faktiski ir pseidozinātne, kas mēģina paredzēt notikumus, vērojot zvaigznes, mēnesi, sauli un planētas. Astroloģijas izcelsme ir ļoti sena – to kā sistēmu attīstīja senās Kaldejas un Babilonijas priesteri apm. trīs tūkstošus gadu pirms Kristus. Senajā pasaulē astronomija (zvaigžņu pētniecība) un astroloģija (zvaigznāju skaidrošana) bija vienotas. Senie astronomi sastādīja kā zvaigžņu kartes, tā astroloģiskas prognozes. Astroloģijā debesis tiek sadalītas sfērās un katrai sfērai piešķir savu zodiaka zīmi. Notikumi tiek pareģoti, attiecinot datumu laiku un laiku uz zodiaku. Pagāniskajos kultos tika pielūgtas zvaigznes un debesu ķermeņi, vēlāk to pārņēma senie ēģiptieši, indieši, ķīnieši un Romas impērijas krīzes laikā – arī romieši.

Bībele stāsta par galma astrologu un Dieva pravieša Daniēla bezkompromisa sadursmi – Daniēls, kas savu gudrību saņem no Dieva, izrādās desmitreiz gudrāks par astrologiem – Dan. 1:20; astrologu nespēja izskaidrot ķēniņa Nebukadnēcara sapni un uzrakstu uz sienas Dan. 2. un 5. nodaļās parāda astroloģiju kā māņus un krāpšanu. Nevis astroloģija, bet Dievs dod gudrību, atklāsmes un zināšanas par pasaules noslēpumiem un nākotni. Mantojot grieķu un romiešu kultūru, Eiropa pārņēm arī senās okultisma formas, to skaitā – astroloģiju. Viduslaiku Eiropā tā bija ļoti izplatīta, astrologs kļuva par profesiju. M. Luters astroloģiju sauca par “nekrietnu mākslu” un rupju pirmā baušļa pārkāpumu. Lielais astronoms Keplers teica: “Astronomija ir gudra māte, un astroloģija – ģeķīga meita, kas sevi atdod jebkuram, kas viņai maksā.” Racionālisma laikmetā, sākot no 18.gs. vidus, astronomija atdalījās no astroloģijas un pēdējās ietekme ļoti samazinājās. Mūsdienās astroloģijas popularitāte atkal ir pieaugusi, dažādu veidu astroloģiskās prognozes publicē preses izdevumi un internets. Daudzi savu dzīvi pakļauj astroloģijas pretrunīgi melīgajām pamācībām jeb horoskopiem, nēsā zodiaka zīmes un tam visam māņticīgi tic, tā paralizējot savu gribu, spēju lūgt Dievam padomu un patstāvīgi pieņemt lēmumus. Horoskopi ir neskaitāmi un klaji pretrunīgi, atklāti muļķīgi, daudzos nopietnos izdevumos tos publicē humora lappusēs līdz ar komiksiem un anekdotēm.

Hiromantija ir rakstura, likteņa un nākotnes pareģošana pēc cilvēka plaukstas līnijām. Pēc okultistu domām, katra cilvēka plaukstā esot četras galvenās līnijas – sirds, galvas, likteņa, dzīves un planētu (Saules, Saturna, Mēness, Jupitera, Marsa utt.) pauguri. Hiromantija ir viena no vissenākajām zīlniecības praksēm, pazīstama jau senajā Babilonijā pirms apm. četriem tūkstošiem gadu. Tā bija populāra senajā Romā un izplatījās visā Eiropā. Bībele to nosoda kā muļķību: “Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, kas tevi vadījis no mātes miesām: “Es esmu Tas Kungs, kas visu radījis, kas debesis izklājis, Es viens pats, un arī zemei nospraudis robežas, – bez Manis tur neviena cita nebija! Kas murgotāju brīnuma zīmes padara par neesošām un pašus zīlniekus parāda neprašas esam, kas gudros apkaunotus piespiež pazust, un viņu zināšanu pierāda muļķību esam.” (Jes. 44:24-25)

Hiromantiju nedrīkst jaukt ar hiroloģiju – zinātniskiem pētījumiem par rokas formu un līnijām un grafoloģiju – rokraksta pētījumiem. Hiroloģijai un grafoloģijai ir daļējs zinātnisks izskaidrojums, hiromantijai nav nekāda – tā ir un paliek zīlniecība.

Kartomantijā jeb kāršu likšanā nākotni pareģo, manipulējot ar kārtīm un tās izliekot. Okultisti uzskata, ka kārtis radušās senajā Ēģiptē – sākotnēji kā kaste ar mazām māla vai vaska plāksnītēm. Kārtis bija populāras jau senajā Romā, mūsdienās lieto kavu ar 78 kārtīm. Zīlniecībā katrai kārtij piešķir noteiktu nozīmi un skaidro to kombinācijas. Lieto arī īpašas zīlniecības kārtis, piem. taro. Zīlnieki apgalvo, ka ar kārtīm var atklāt visus šīs un nākamās pasaules noslēpumus.

Radiastēzija ir zīlēšana ar svārstu, rīksti vai citu priekšmetu, to sauc arī par rīkstniecību. Rīkstnieks var atrast ūdeni (āderes), minerālus, naftu, metālus, pazemes komunikācijas un pat cilvēkus, ja viņa rīcībā ir kāds priekšmets vai lieta, kas tiem piederējusi. Rīkstes un svārsta lietošana zīlniecībā pazīstama jau senajā Ķīnā. Senie eiropieši – skiti, ģermāņi, grieķi, romieši ūdens meklēšanai lietoja lazdu zarus. Grieķu filosofi zīlēja ar svārstu virs alfabēta, lai noteiktu nākamā valdnieka vārdu. Israēls pārņēma radiastēziju no Kanāānas tautām un tā sevi pakļāva briesmām: “Mana tauta prasa padomu savam koka tēlam un stiba sniedz tiem atbildi. Tiešām, netiklības gars viņus tā apmulsinājis, ka viņi kā netikļi izturas pret To Kungu, savu Dievu, atstādamies no Viņa un kalpodami elkiem.” (Hozejas 4:12) Viduslaikos ar rīksti un svārstu meklēja rūdas un ūdens āderes aku rakšanai. Mūsdienās ar rīkstēm un svārstiem meklē gandrīz visu. Radiastēzija pamatojas idejā, ka visa matērija izstaro noteiktus viļņus – tikai jāprot tos uztvert. Profesionāli rīkstnieki strādā pat valsts dienestos un militārajā sfērā, virs kartes nosakot bojājumu vietas komunikācijās vai izzinot bruņoto spēku dislokāciju. Rīkstniecības fenomenu apstiprina zinātniski pētījumi. Līdz ar tā praktisku izmantošanu tomēr pastāv bīstamība radiastēzijas okultam pielietojumam – zīlniecībai un pareģošanai, jo tās pirmsākums bija pagāniskās prakses saistībā ar dēmonismu.

Psihometrija nozīmē “dvēseles jeb prāta mērīšanu”. Tas ir gaišredzības veids, identificējot indivīda raksturīgas pazīmes pēc kāda viņa valkāta vai lietota priekšmeta. Šo terminu pirmo reizi lietoja antropoloģijas profesors Buhanans 19.gs. vidū.

Spiritisms, saukts arī par nekromantiju vai garu izsaukšanu ir dažādu okultu paņēmienu pielietošana, lai nodibinātu kontaktus ar mirušajiem un saņemtu atklāsmes no viņpasaules. Latīniski “spiritus” nozīmē gars. Spiritisms ir ļoti sens, liecības par to atrodamas jau antīkajā pasaulē – senajā Grieķijā un Romā, saistībā ar pagāniskajām reliģijām. Arī mūsdienās nekristīgās reliģijas ir spiritiski orientētas. Vecajā Derībā iespaidīgākais stāsts par spiritismu ir 1.Sam. 28, nosodījums: 1.Laiku 10:13-14. Spiritisti sapulcējas seansos, kuros mēdijs jeb starpnieks šķietami nodibina sakarus ar garu pasauli, nonākot transā – daļējā samaņas zudumā. Gari, ar kuriem mēdijs sazinās, nav nekas cits kā kritušie eņģeļi jeb dēmoni, kas pakļauti sātanam un izliekas par mirušajiem. 1.Sam. 28 Saulam tiešām parādās Samuēls, jo tāda ir bijusi Dieva griba – atkritušajam ķēniņam pasludināt nāves spriedumu ar pravieša muti, nevis ar Endoras spiritistes palīdzību. Bībele māca, ka mirušo gari ir vai nu kopā ar To Kungu, gaidot miesas augšāmcelšanos, vai arī atrodas ellē. Tie nevar kontaktēties ar dzīvajiem. Daļa spiritistu ir parasti krāpnieki, kas ar dažādām manipulācijām imitē garu balsis, to materializēšanos vai priekšmetu pārvietošanos, taču daļa tiešām saistās ar dēmoniskām būtnēm. Spiritiskas parādības var būt neparastas: telekinēze – priekšmetu pārvietošana, tiem nepieskaroties; levitācija – priekšmetu vai cilvēku lidināšanās gaisā; galdiņa vai šķīvja dancināšana – atbildes uz jautājumiem tiek dotas ar spiritistu turēta priekšmeta pieskārieniem un pagriezieniem; lāstu uzlikšana un nosūtīšana – cenšanās ar melno maģiju praktizējoša mēdija palīdzību uzsūtīt spiritistu neieredzētiem cilvēkiem slimības
vai ļaunumu; runāšana transā – mēdijs nekontrolējot sevi, sarunājas ar gariem;
materializācijas – t.s. spoku, dažādu skaņu un priekšmetu parādīšanās un
izzušana; dvēseles ceļojumi – apgalvojumi, ka spiritiska seansa laikā dvēsele
varot iziet no miesas un ceļot lielos attālumos; iespējamas arī citas parādības.
Bībele spiritismu nosoda kā saistību ar sātanu un dēmonu pasauli. (1.Jāņa 4:1-6).

Viesturs Pirro,
‍‍Kuldīgas Sv. Katrīnas un Vārmes Sv. Miķeļa draudžu mācītājs

---

‍Izmantotā lieteratūra:
‍B.A. Hess, E.Martins, S.Russo “Maldu tīklā”, LBDS Teoloģiskais seminārs 1992;
‍Deivids V. Hūvers “Kā atbildēt okultismam”, Luteriskā mantojuma fonds, “Svētdienas Rīts”, 1994;
‍Bils Sabrickis “Dēmonu sakaušana”, Viņa Vārds Manī, 1999;
‍Karlo Klimati “Jaunieši un ezotērika”, Kustība “Nepaliec viens”, Rīga 2006;
‍Dmitrij Žukov, “Okkultnii reih”, Jauza-Press, Moskva 2009