Reizēm ceturtdienas sauc par zivju dienām, jo padomju laikā šajā dienā ēdnīcās pasniedza zivis. Savukārt Sv. Gregora Kristīgās misijas centrā un arī Saldus Sv. Jāņa draudzē vairākiem cilvēkiem  ceturtdienas ir Zantes dienas. Zante ir vieta Kandavas rajonā, kurā atrodas Zantes ģimenes krīzes centrs (http://www.zanteberniem.lv/). Šajā centrā nonāk bērni, kas cietuši no dažāda veida vardarbībam, kā arī pamešanas novārtā, nepilngadīgās grūtnieces un jaunās mamiņas. Kopš 2009. gada februāra Zantes krīzes centrs ir prakses un kalpošanas vieta, uz kuru reizi nedēļā dodas jau pieminētie Gregorskolas studenti kopā ar draudzes locekļiem.

Kalpošana un Zantes apmeklējums parasti sākas jau dažas dienas iepriekš, kad par to tiek runāts un domāts īpašā plānošanā. Tajā pārrunā un vienojas, ko vislabāk ceturtdien darīs – kādu Bībeles stāstu izstāstīs, kādas dziesmas dziedās, kādas spēles spēlē, ko iepriekš vēl padomāt un sagatavot. Un tad jau ceturtdienas pēcpusdienā draudzes zilais busiņš naski trauc garām Brocēniem, cauri Remtei, līdz sasniedz Zanti. Pirms došanās pie bērniem vienmēr lūdzam, kā arī tiekamies pie tējas un kafijas tases sirsnīgā sarunā ar kādu no centra darbiniekiem. Uzzinām, kā bērniem pa nedēļu gājis, kam varbūt pievērst īpašu uzmanību. Un tad dodamies uz otro stāvu, kur jau mūs gaida. Viņi patiešām gaida. Jautā, kur palicis kāds mājās palicējs, ķeras pie rokām, grib, lai paņem klēpī, samīļo. Lielākie interesējas par ģitāru un džambu, grib pamēģināt, kā skan. Parasti visi iepazīstamies. Ne tik oficiāli kā parlamentārieši, bet tā sirsnīgi. Piemēram, “Mani sauc Ieva, un man garšo zemenes un vaniļas mērce!” Bērniem šāds iepazīšanās veids patīk! Par ceptiem kartupeļiem neviens pat nedomā šaubīties, tie citu ēdienu vidū ir nepārspēts favorīts, bet nebija ne jausmas, ka tik daudziem garšo arī biešu zupa, piemēram:). Tālāk viss notiek atkarībā no situācijas. Bieži izdodas izstāstīt kādu Bībeles stāstu.

Piemēram, par pasaules radīšanu, par Noasa šķirstu, par Ādamu un Ievu, kā arī par Jēzu – gan kā mazu bērniņu, kurš piedzima Betlēmē, gan kā mūsu Glābēu un Pestītāju. Reizēm to pārrunājam mazajās grupiņās. Piemēram, Adventa laikā runājām par piedošanu, par to, vai piedot ir viegi vai grūti, kāpēc.  Bet pats galvenais un labākais – būt ar viņiem vienkārši kopā: uzsmaidīt, parunāt, pieskarties, uzsist uz pleca vai uzlidināt pār plecu gaisā, kā tikai Ulvis to prot. Un ir tik jauki apzināties, ka šajās pāris stundās neesam ar viņiem vieni, bet – kopā Svētajā Garā. Jo reizēm iepriekš nolemtais un plānotais var pilnībā izmainīties.

Piemēram, esam domājuši stāstīt par Dievu, bet izrādās, šajā laikā centrā uzturas gandrīz tikai mazie bērni, visi lielie devušies uz pasākumu skolā un rezultātā mums sanāk viena varena dziedāšana, spēlēšanās un kopādzīvošanās.

Jā, bet reizēm visi dodamies lejas stāvā uz virtuvi – cept ābolu plātsmaizi, picu vai piparkūkas. Bērni par šiem brīžiem ir sajūsmā – par iespēju rullēt mīklu, taisīt cepumus, pārziest glazūru… Laiks tad paiet nemanot, un pēc kopīgi baudītajām vakariņām audzinātāja atnes pilnu bļodu ar pašu sarūpēto cienastu, kas garšo tik labi kā vēl nekad!  Savukārt citā reizē piedzīvojām īstus ziemaspriekus, kad kopā ar bērniem devāmies uz kalnu braukt ar ragaviņām. Lielie brauca paši, mazos vizinājām un, dzirdot vakara krēslā šo tik dzīvīgo jezgu un priekpilnās balsis, bija skaids, ka arī Zantes kalns jutās visnotaļ laimīgs.

Ko vēl piebilst? Cik brīnišķīgi redzēt, sajust, kā izmainās bērnu attieksme un uzticēšanās, sapņi un mērķi, cik brīnišķīgi pēkšņi dzirdēt vārdus: “Es atkal sāku ticēt Dievam…” Ne vienmēr viss ir mūsu acīm saredzams, bet Dievs ir tas, kurš redz it visu. Kāds varbūt, lasot šīs rindas, skeptiski padomās: ko tad es varu dot? Ne protu ģitāru spēlēt, ne džambu, ne zīmēt, ne arī uzmeistarot kādus rokdarbus. Bet katrs, kas šeit braucam, esam tāds, kāds esam un katrs varam dot tieši to, ko mākam. Piemēram, varam pateikt šiem bērniem, ka viņi ir vērtīgi un ka dzīvei ir jēga – lietas, kas mums varbūt liekas pašsaprotamas. Tāpēc, ja jūties uzrunāts un aicināts, nāc un droši pievienojies Zantes komandai! Pat ja tev nav pilnīgi neviena vaļasprieka, tad tev ir divas rokas, kas var kādu samīļot, uzucināt, sapaijāt, tev ir silta sirds, kas spēj piestarot kādu citu sirsniņu. Un, protams, tas viss nav tikai vienpusēji – arī paši šajās tikšanās reizēs gan saņemam, gan mācāmies – ļoti daudz ko, pārpārēm…

Teksts – Ieva; foto – Marika