“Es piesaukšu Dievu, un Tas Kungs mani izglābs!”

04/10/2010 | Liecības

Tā bija tāda pati svētdiena pirms nu jau gadiem pieciem, kā daudzas, kad pēc laukos pavadītajām brīvdienām visa ģimene atgriezāmies atpakaļ galvaspilsētā. Kā parasti centāmies izbraukt vēl ar gaismu, bet beigās mūs jau pavadīja viegla krēsla, kas drīz pārvērtās rudenīgā tumsā. Bija 26. oktobra vakars. 26. datums mūsu ģimenē izrādījies zīmīgs: decembrī šajā dienā salaulājāmies, bet septembrī piedzima meita. Tajā brīdī vēl nenojautām, ka jau pavisam drīz šiem mēnešiem varēsim pieskaitīt arī oktobri…

Sals toruden bija atnācis ātrāk kā parasti. Arī tajā vakarā bija piesalis, tāpēc vietām ceļš izskatījās slidens, bet apkārtni klāja mazs sniedziņš. Ne velti mūsu mašīnas aizmugurē atradās ziemas riepas, kuras gribējām Rīgā nomainīt. …Bijām veikuši aptuveni pusceļu. Meitiņa (tolaik viņai bija divi gadi), piesprādzēta aizmugurējā sēdeklītī, saldi gulēja, tāpēc pārsēdos blakus vīram. Priekšā vīdošais ceļš, zvaigznes pie debesīm, drusku rēgaina mēness gaisma un klusināta mūzika – ko vairāk vēlēties? Kā savādu vīziju skatīju priekšā braucošo sarkano auto un šajā brīdī sajutu spēju vēlmi apstāties. Tā vienkārši, neko nejautājot. Man tikai vajadzēja izteikt to skaļi, tomēr apslāpēju šo vēlēšanos un  tā arī neko nepateicu. Vīrs tajā laikā priekšā braucošo auto bija jau panācis un sāka apdzīt. Šajā mirklī mūsu mašīna tika sanesta uz ceļa vidu un pēkšņi es, mēs abi jutām, ka notiek kas šausmīgs. Mašīna turpināja slīdēt, griezties un pārvietoties pretējā braukšanas joslā. Viss, ko tajā brīdī spēju darīt – atspiesties ar rokām pret priekšējo paneli, šādi mazinot gaidāmo triecienu, un reizē skaļi saukt: “Jēzu, palīdzi mums!” Vēl paguvu nodomāt, ka tas notiek kā kino, tikai šoreiz – pa īstam,  un tad jau arī, apmetot sānisku kūleni,  piezemējāmies otrpus šosejai esošajā grāvmalā. Droši vien tagad šīs avārijas  aprakstīšanai patērēju vairāk laika, jo tas viss notika pāris sekundēs.

Jutu, kā sāp kājas celis un dzirdēju, kā pamodusies, ieraudas meitiņa. Dzīva! Mēs visi bijām dzīvi, vien stipri nobijušies, piedzīvojot kaut ko līdzīgu šokam. Nebija ne mazākās skaidrības, kādā stāvoklī ir auto un kas tagad notiks. Priekšā ieslēgto starmešu gaismā redzējām, ka mums tuvojas vairāki cilvēki. Tie bija aizmugurē braucošo auto šoferi, kuri, pamanījuši notikušo, steidzās palīgā. Viņi likās kā eņģeļi, kuri cits caur citu gan latviešu, gan krievu valodā prasīja, vai esam sveiki un veseli. Un tad, neko lieku nejautājot, viņi centās izstumt mašīnu uz ceļa. Tā kā šoreiz komanda “Viens, divi – reizē!” nelīdzēja, tad kāds no nesavtīgajiem palīgiem sameklēja trosi. Abas ar bērnu sēdējām priekšā. Atskatoties, redzēju, ka salonā sajaukušās mūsu drēbes, āboli, burkāni, kadiķu zari, kurus vedām līdzi no laukiem – izskatījās kā kaujas lauka, bet tas šķita sīkums.

Pagāja krietns laiciņš, līdz beidzot mašīna atradās atkal uz šosejas. Kā noskaidrojās, nekāda liela vaina tai nebija notikusi – iebuktētas vienas durvis, nolauzts spogulītis, kā arī sabojāta ātrumkārba, bet no otra sāna pat nevarēja pateikt, kas gadījies. Kamēr tā stāvējām un domājām, ko darīt, piebrauca policijas mašīna. Brīnījāmies, ka tik ātri. Izrādījās, viņi bija steigušies uz kādu citu no tovakar piedzīvotajām avārijām, un mēs ceļā pagadījāmies pirmie. Tika apsekota notikuma vieta un sastādīts protokols. Pēc tam kāds policists pārbaudīja, kā darbojas mašīnas vadības mehānisms, un secināja, ka vadīt mūsu balto auto diemžēl nav iespējams. Viņš izpalīdzīgi centās sazvanīt kādu no vilcējiem, kas izbrauc uz avārijas vietām un aizved avarējušo mašīnu uz gala punktu, mūsu gadījumā – Rīgu.  Dzirdējām, kā par šo pakalpojumu tiek prasīta nauda līdz simts latiem un nezinājām, ko iesākt. Klusībā lūdzām Dievu. Un pēkšņi tas pats policists, vēl lieku reizi apsēdies pie stūres, negaidot secināja, ka pabraukt ar mašīnu var gan, tikai ar vienu ātrumu – trešo – kāds tas palicis ieslēgts avārijas brīdī. Vien problemātiski būtu strauji uzsākt braukšanu, kā arī bremzēt, tādēļ pirms Rīgas viņš ieteica palūgt kādu no draugiem atbraukt pretī un mūs ievest.

Mēs rīkojāmies līdzīgi, kā policists ieteica: iebraukuši galvaspilsētā, karsti jo karsti lūdzām. Tikai nevis vienu no draugiem, bet vislabāko mūsu Draugu – mūsu Kungu Jēzu Kristu – nākt palīgā arī šoreiz. Un notika acīmredzamais, neticamais… Lai nokļūtu līdz mājām Pārdaugavā, mums vajadzēja veikt daudzus krustojumus. Un pilnīgi visos, pie kuriem piebraucām, jau dega vai tūlīt pat iedegās zaļā gaisma! Mums pat nevajadzēja pārkāpt satiksmes noteikumus. Braucām un skaļi slavējām To Kungu. Par to, ka Viņš tik brīnišķā veidā mūs izglāba un atbildēja uz mūsu palīgā saucienu – gan, ļaujot piezemēties mašīnai klajā laukā nevis kādā dziļā grāvī vai pret kādu liktenīgu koku, gan, ka avārijas brīdī pretējā braukšanas joslā neatradās neviena mašīna (kaut auto straume, kā jau brīvdienā, todien bija jo liela), gan, ka – teju kā no debesīm ne saukti, ne aicināti, uzradās palīgi, ka mašīna cieta patiešām minimāli, ka tik laimīgi varējām atbraukt līdz mājām un, protams, ka visi bijām sveiki un veseli. Beigu beigās vēl atcerējos savādo sajūtu mirkli pirms avārijas, kad gribējās apstāties – varbūt tas bija Svētā Gara brīdinājums, kuram tobrīd nepaklausīju.

Atzīšos, līdz tai oktobra dienai man ne pārāk patika piesprādzēties, likās, tās jostas žņaudz vai nost, traucējot un ierobežojot, bet tajā stundā un brīdī (lai slavēts Kristus!) bijām piesprādzējušies visi trīs. Bērniņš tā arī nesaprata, kas tas par troksni, no kā viņš pamodies. Tāpēc varu tikai piekrist tam, kas rakstīts Svētajos Rakstos. Ka “nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij, jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos (Ps. 91, 10-11). Ka “Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties (Ps. 28, 7).” Ka “es piesaukšu Dievu, un tas Kungs mani izglābs. (Ps. 55, 17).”

Ieva Samauska

Uzraksti komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

− 1 = 1