Mazais pirkstiņš

04/10/2010 | Liecības

Nejauši es izdarīju kaut ko tādu, par ko tagad laipni teiktu: „Tā vis labāk nedariet!” Un proti: braucot uz Rīgu, pa ceļam apstājoties un uz mirkli izkāpjot svaigā gaisā, mašīnas durvīs ievēru kreisās rokas radītājpirkstu. Tas bija viens mazs brītiņš, kad – blaukš! – durvis spēji aizcirtās un pirksts neganti sāpēja. Ai! Varu droši apgalvot, ka notikušais pārvērta visu turpmāko dienu. Jo tajā spēju domāt tikai par cietušo pirkstu. Pēkšņi viņš bija kļuvis bezgala svarīgs. Nekad iepriekš savā dzīvē nebiju par to domājusi tik daudz. Nebiju tam pievērsusi tādu uzmanību. Nebiju uz to tik bieži skatījusies. Nebiju tam veltījusi tik ilgas un karstas lūgšanas. Jo sāpes bija ļoti spēcīgas. Tobrīd nenāca ne prātā, ka vajadzētu doties pie ārsta. Vieglāk un tuvāk bija kliegt uz To Kungu: lai Viņš dziedina un palīdz. Un palīdzēja arī. Vismaz uz kādu laiku. Pēc tam atkal atgriezās spēcīgās sāpes, pārņemot ne tikai pirkstu, bet visu roku. Tā šķita karsta, man pat likās, varu iedomāties, kā jutās Jēzus, kad Viņa rokai tika izsistas cauri naglas. Zem naga izplūdušo asiņu dēļ tas izskatījās nesmuki melns, dažbrīd zaļš – kā neglīti nolakots. Varbūt pielikt šņabi, ienāca prātā. „Vai mums vēl ir tā svētītā eļļiņa? Varbūt pielikt to?” – kā izdzirdējusi manas domas, ierosināja meita. Pieliku. Likās, sāpes atlaižas. Intensīvi lūdzu. Pēc kāda laika tās atgriezās. Atkal pieliku. Jauns sāpju vilnis. Un tā visu dienu. Vakarā nācās ilgi, ilgi lūgt, lai pirksts ļauj aizmigt.

Aiznākamajā dienā notika brīnums, kad pavisam nejauši tomēr nokļuvu pie ārsta. Varu tikai slavēt Dievu, kā Viņš izkārto situāciju, ja pati neproties. Vārdu sakot, braucām no Pārdaugavas uz autoostu, lai dotos uz Saldu. Taču izrādījās, pilnīgi negaidot pietrūkst 10 santīmu tramvaja biļetei, līdz ar to nācās nākamajā pieturu izkāpt, kas sanāca tieši pie Grēcinieku ielas – tikai minūtes gājienā no mūsu poliklīnikas. Tomēr arī tad ātrā solī gāju tai garām – uz jau minēto autoostu. „Varbūt ieej un parādi savu pirkstu?” – kā starp citu man pajautāja meita. Drīzāk kā jokodamās viņai paklausīju. Izrādījās, arī šajā pēcpusdienas stundā ķirurģe akurāt pieņēma. Sekoja viens grieziens, iznāca asinis un tūlīt mitējās neciešamās sāpes. Ārste vēl ierosināja nofotogrāfēt, vai pirksts nav lauzts. Lai to  izdarītu, nācās doties uz citu poliklīniku. Ārste solīja mani līdz četriem gaidīt. …Pēc pirksta „fotosesijas” atgriezāmies tieši bez piecām minūtēm četros pēcpusdienā, priecājoties, ka esam paguvušas. Un… vīlāmies. Jo, par spīti solījumam, kabineta durvis izrādījās jau slēgtas. Un šajā sakarā man radās pārdomas. Gan par pirkstu, gan par šīm nieka piecām minūtēm.

Jau teicu: taisni neticami, cik šim pirkstam izrādījās liela nozīme. Izrādījās, bez viņa… neko nevar paveikt! Ne izmazgāt matus, ne sapīt meitai bizes, ne normāli apģērbties. Pirms tam to pat nenojautu. Arī Kristus baznīcu salīdzina ar vienotu organismu, kurā mēs ik viens esam kāds tās loceklis, piemēram, kā šis mazais pirkstiņš. Tas nozīmē – kā pirkstiņš jūtīgs, aktīvs, darbīgs. Vai arī – kā manā gadījumā – izsists no spēles vai ierastā līdzsvara, būtībā – pavisam izolēti. Tad, kad neesam klāt, neko nevēlamies, necenšamies citiem no sevis dot…

Neticami, bet arī griezienam izrādījās nenovērtējama nozīme. Sirsnīgi lūdzu Dievam man palīdzēt. Taču, lai kā Viņš to vēlējās, tas nebija iespējams bez šī viena grieziena. Tikai pēc tā pulsējošais saspīlējums strauji mazinājās. Atzīšos, kad ārste tuvināja rokai šķēres, es aizgriezu prom galvu. Neskatījos, tikai jutu griešanas sāpes. Un atvieglojuma prieku uzreiz pēc tam. Arī mūsu dzīves notiek līdzīgi. Katrs tajā esam piedzīvojuši kādu „griezienu” – apstākļus, notikumus vai negaidītus to pavērsienus. Un bieži no malas, no „ārpuses” tas neliekas nekas patīkams, tā vietā gribas jautāt, kliegt: „Kāpēc, Kungs? Nevēlos, nevajag!” Un varbūt  jau ar gadiem nāk atskārsme, apjausma, ka tas viss bijis vajadzīgs. Kā saka Pāvils: „Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. /Rom.5:3–5/”

Visbeidzot – par piecām minūtēm, kurās tā pievīlāmies. Ārste gan solīja pagaidīt, taču bija pasteigusies un aizgājusi prom ātrāk. Tas lika domāt, cik svarīga ir ik minūte mūsu dzīvēs. Gan tā, ko dodam citiem, gan tā, ko saņemam pretī. Ik brīdis var būt izšķirošs. Jebkurā brīdī var notikt jebkas – lielais un mazais, gaidītais un negaidītais, svētītais un izšķirošais. Jautājums – vai esam tam gatavi, gatavi to pieņemt? Un, ja nu solījums būtu kāds cits, nevis novērtēt rentgena uzņēmumu? Piemēram – saņemt… Mūžīgo Dzīvību? Atnācām, bet durvis jau ciet. Izrādās, aizvērtas piecas minūtes ātrāk, nekā domāts un solīts. Varbūt samainījāmies nupat gaitenī, pagājām viena otrai garām, bet nu nekas vairs nav līdzams. Ak, vai! Droši vien tas būtu vismaz miljons reižu bēdīgāk par pirkstu. Ne velti apustuļa Pāvila vārdi skan: „Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi. /Atkl. 3:3/”.

Būsim modri!

Mīlestībā,
Ieva Samauska

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

6 + 4 =