Saņemt dāvanā sauli

04/10/2010 | Liecības

Mūsu meita ir dzimusi 26. septembrī. Dienā, kad viņa piedzima, spīdēja saule. Kopš šī notikuma pagājuši nu jau deviņi gadi. Un nav nekāds brīnums, ka katru gadu dzimšanas diena tiek gaidīta ar milzīgu nepacietību. Tajā tiek uzaicinātas draudzenes un notiek brīnišķīgas svinības. Un, jo vecāks cilvēks kļūst, jo šī vēlme kļūst spēcīgāka.

Esam pārliecinājušies, ka vislabāk šos svētkus svinēt ārā un nevis telpās. Jo ārā ir plašums un brīvība –  dārzs ar ābelēm un lukturīšiem tajās, ar ugunskuru, šūpolēm un batutu, dārza mājiņa, pļaviņa, kur izskraidīties, uzmetāt bumbu vai sarīkot svētku salūtu – viss, kas vajadzīgs kārtīgai svinēšanai un atpūtai. Kā to visu lai salīdzina ar dzīvokli vai arī vienu istabu, kurā tagad visi mītam? Varbūt – kā dienu pret nakti!

Gandrīz vienmēr tas arī mums izdevies – svinēt Betijas dzimšanas dienu dārzā, pēc tam priecājoties, cik tā bijusi skaista un saulaina. Jā, saulei šajā dienā jābūt sabiedrotajai, jo vēsā un lietainā laikā viss pieminētais paietu secen. Cerējām, ka šajā gadā tas būs līdzīgi, tāpēc jau nedēļas sākumā Betija sešām savām draudzenītēm izdalīja dzimšanas dienas ielūgumus, aicinot svētdien visas pie sevis ciemos. Iepriekšējā nedēļā laiks bija auksts un lietains, ar bažām skatījāmies, ko sola laika prognoze internetā. Aina nerādījās cerīga. Nedēļas otrajā pusē vēl tika solīta atvasara, bet jau svētdien – vēss un lietains laiks. Ui, tas mums nemaz nepatika! Jo nozīmēja, ka ballītei dārzā svītra pāri. Alterantīva – jau pieminētā nelielā istabiņa. Ko mēs varējām darīt? Tikai lūgt un stāstīt mūsu Tētim, cik ļoti mēs priecātos, ja šajā dienā spīdētu saule un nelītu lietus. Jo… tā taču ir Betijas dzimšanas diena. Un ka vienā istabiņā visiem sadzīvot būtu grūti. Tieši tā arī runājām ar Tēti savās kopīgajās lūgšanās. Un ik pa laikam paskatījāmies prognozēs. Ja sākumā svētdienā bija iezīmēts draudošs mākonis un lietus, tad vēlāk – tikai mākonis, bet dienu pirms nedēļas nogales bija jau nojaušams, ka tā būs saulaina. Pirmkārt, šī sajūta dzīvoja mūsu sirdī un nevis internetā. Likās, ka Tētis mūs dzird un labi saprot. Un… tā arī notika. Svētdienas rīts atausa atvasarīgi silts un bez mazākā lietus mākonīša. Nespējām vien Viņam pateikties. Arī vēlāk, kad sāka griezties dzimšanas dienas svinību karuselis, kad dārzs skanēja no smiekiem, tika spēlētas spēles, kad varējām būt tik priecīgi visi kopā… –  tas nudien bija fantastiski! Nespējām aptvert, ka mūsu Tētis ir tik… saprotošs! „Vai tiešām Viņš pārmainīja laiku, jo zināja, ka Betijai ir dzimšanas dienas?”, no sirds skaļi brīnījos. Protams, gan jau nelūdzām mēs vieni, gan jau varbūt vēl kāds vēlējās, lai laiks tajā svētdienā ir saulains – kādu savu personisku iemeslu un motīvu dēļ. Bet sajūta un ticība bija nešaubīga  – Viņš dzird it visas mūsu lūgšanas, dzird un uzklausa tās.

…Pirmdienas rīts ausa apmācies un pamazām sāka līt. Lija visu dienu, tā bija pelēka un vēsa, tāpat kā nākošā. Nepārprotami likās, ka beidzot sācies rudens. Un tikai krāsainie baloni, kas septembra vējā šūpojās koku zaros, kā arī izdzisušie lukturīši tajos stāstīja kādu skaistu stāstu – par to, kā uzdāvināt savam bērnam dzimšanas dienas sauli –  vienkārši izlūdzot to.

Ieva Samauska

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

+ 56 = 59