Kā dvēsele kļūst skaista?

26/04/2020/

Šīs svētdienas nosaukums ir Dieva žēlsirdības vai arī labā gana svētdiena, kurā pārdomājam Dieva rūpes par visu radību. Vadmotīvs ir vārdi no 33.Psalma: “Tā Kunga žēlastība piepilda zemi.”/6/ Visus šai dienai paredzētos lasījumus apvieno vārdi “gans” un “avis”.

Minētie vārdi ir metaforas vai simboli. Taču galvenais jautājums ir par to, uz ko tie attiecināmi? Ar vārdu “gani” esam sapratuši vadītājus Baznīcā, novadā, valstī un ģimenēs. Un tas ir ļoti būtisks šo vārdu skaidrojums. Taču palūkosimies uz to, ko vārds “gans” atklāj par mums pašiem un ikviena cilvēka iekšējo – dvēseles pasauli. Dieva Vārds no ārējā vēlas vest pie iekšējā.

Ja pārmaiņas notiek dvēseles pasaulē, tad tās noteikti būs redzamas arī arējā dzīvē – runas veidā, rīcībā, attiecībās u.t.t. Taču ja pārmaiņas ir tikai ārējā dzīvē, bet cilvēka sirds netiek izmainīta, tad tas būs tikai ļoti neveiksmīgs “kosmētiskais remonts”. Tas ir dvēsles stāvoklis, kuru Jēzu apraksta ar metaforu- “nobalsināti kapi”, kuri ārēji izskatās jauki, bet iekšā ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību./Mt.23:27/ Aiz skaistas ārējās fasādes var maskēties kas ļoti zemisks un netīrs! 

Mēs tik daudz uzmanības pievēršam tieši ārēji redzamajam. Taču arī Antuāns de Sent – Ekziperī “Mazajā Princī” raksta, ka būtiskais nav acīm saredzams. Tāpēc visus skaistos un jaukos ir īpaši jāpārbauda – vai ārējais saskan ar iekšējo. (To īpaši svarīgi izdarīt pirms pieņemam lēmumu par laulībām.) Reizēm ārējais skaistums var kļūt par šķērsli, lai nokļūtu pie skaistas dvēseles. Katrs taču esam sastapuši cilvēkus, kuri ārēji nebūt nav tik pievilcīgi, bet kuru klātbūtne mūs iedvesmo, uzrunā un, ļaujiet apgalvot – valdzina!

Visvairāk Jēzus citētais pravietis – Jesaja par Kristu raksta: “Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma…, tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu.”/Jes.53:2/ Šie Bībeles vārdi sagrauj daudzu filmu radīto ilūziju par Jēzus ārējo izskatu. Bet varbūt ārēji skaistais Pestītāja tēls filmās pasaka kaut ko par mums pašiem? Šāds Jēzus tēls atklāj, ka daudz svarīgāks par iekšējo mums ir ātri zūdošais ārējais skaistums.

Šī pasaule ir tik pārsteidzoši skaista – palūkojieties uz zvaigznēm, galaktikām, pavasara pirmajiem ziediem, ieklausieties putnu dziesmu skaņās, vēja šalkās, tajā mūzikā, ko spēlē lietus lāses… . Tas viss ir pārsteidzoši skaisti! Taču Dievs īpaši Krustā sistajā Pestītājā māca, ka daudz būtiskāks par ārējo skaistumu ir iekšējais dvēseles valdzinājums. Katru dienu atrodam laiku, lai ieskatītos spogulī, bet vai mums atliek laika ieskatīties savas dvēsles spogulī?

Katrai sievietei, ieskatoties apkārtējo acīs, ir tik svarīgi saņemt atbildi uz jautājumus: “Vai es esmu skaista?” Šis jautājums izsaka katras sievietes būtības kodolu un dziļākās dvēsles ilgas – tiekšanos pēc skaistuma. Sievišķās identitātes uzdevums ir atklāt pasaulei Dieva skaistumu. 

Dāvana, kura mums tiek pasniegta caur ķermeņa novecošanos – ir tā, ka ārējo skaistumu ilgstoši nav iespējams saglabāt. (Tā ir dāvana nevis traģēdija.) Ķermeņa skaistuma kopšanas industrija nevēlas tam piekrist, mēģinot uzburt pasaku, ka ir iespējams mūžam būt jauniem un skaistiem. Ir tik savādi raudzīties uz ļaudīm, kuriem ir jau pāri septiņdesmit un astoņdesmit, bet kuri arvien uzvedas un cenšas izskatīties kā jaunieši. Varbūt mums gluži vienkārši ir pietrūkusi drosme atzīt, ka tas nemaz neizskatās skaisti, bet patiesībā ir atbaidoši.

Katrā cilvēkā ir divas pilnīgi pretējas pasaules, kuras mūsu pārdomu tekstā ir aprakstītas ar vārdiem – “labais” un “derētais gans”. Vienu vada nesavtīga vēlme sevi ziedot “avju labā”. Jēzus saka: “Labais gans… atdodu Savu dzīvību par Savām avīm.”/Jņ.10:11,12/ Taču vienlaicīgi katrā cilvēkā mīt par naudu “derētais gans”. Kristus saka, ka šim ganam avis nerūp, bet vienīgi pašlabuma gūšana. Ar šo tēlu– “derētais gans”tiek aprakstīts katrā cilvēkā mītošais egoisms. Jēzus parādu, ka ego ir nodevīgs, lai glābtu savu “ādu” briesmās, šis “gans” atstāj avis un bēg./Jņ.10:12/ Bēgšana no atbildības uzņemšanās par savu rīcību, attieksmi un izsacītajiem vārdiem ir viena no “derētā gana” – egoisma aizsargreakcijām. Tik ilgi kamēr turpinām bēgt no kā zemiska un ievainojoša mūsos pašos, dvēsele nevar kļūt skaista un valdzinoša. Patmīlība, kuras augstākā izpausmes ir narcisms, ir brutāla un nežēlīga. Lasījumā no Ecehiēla grāmatas dzirdējām Dieva vārdus savtīgajiem ganiem: “Vājās (avis) jūs nekopjat… slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat…, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi.”/Eceh.34:4/ Lai cik jaukā iesaiņojumā nebūtu paslēpts egoisms, tas, galu galā, atklās savu patieso dabu – radot dvēseles ievainojumus un brūces apkārtējiem. Ego vienmēr ir vardarbīgs (atšķirīgas ir tikai tā nežēlības izpausmes)! Tāpēc mums šajā dienā caur tās vadmotīvu ir tik svarīgi ir sadzirdēt, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Viņa žēlastība piepilda zemi./Ps.33:1/ Šo pasauli esam piepildījuši ar vardarbību un nežēlību. Un viens no noziegumiem pret Dievu ir tas, ka savu cietsirdību esam mēģinājuši “ietulkot” Radītājā, tādējādi attaisnojot savu rīcību. 

Tik ārkārtīgi daudz postošu un nāvi nesošu lietu ir tikušas darītas Dieva Vārdā, lai gan Radītājam ar to nav nekāda sakara. Jēzū mums tiek atklāts, ka Dievs nav un nekad nevar būt vardarbīgs. Ļaudis jautā: “Kāpēc tad Bībelē ir daudz asiņainu ainu – īpaši Vecajā Derībā?” Svētie Raksti ir ne tikai atklāsme par Dievu, bet tie kā dievišķās atklāsmes spogulis ir pavērsts pret katru no mums, ļaujot ieraudzīt to kādi patiesībā esam. Dievam arvien ir bezgalīgi laba sirds /Joēl.2:13/, tam iepretim mēs cilvēki – pēc Dieva tēla un līdzības radīti, tik bieži izturamies nežēlīgi un vardarbīgi! Mūsos nereti labā gana vietā uzvar egoistiskais algādzis. 

Kā Tevī un manī var uzvarēt Labais Gans – Kristus? Pestītājs saka: “Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst.”/Jņ.10:14/ Ir nepieciešama Jēzus pazīšana. Tā nav tikai faktu zināšana par Viņu. Kristus paskaidro, ka Viņa avīm ir jāpazīst Labais Gans tāpat kā Viņš pazīst Tēvu. Pestītājs vienmēr ir saistīts ar Tēvu nesaraujamās attiecībās, kā baznīctēvi sacītu, mīlestības pilnā un mūžīgā dejā. Deja ir kas ļoti personisks. Tāpēc ļoti uzmanīgi ir jāizraugās deju partnerus. Dievs Jēzū mūs ielūdz ne tikai uz kāzām – lieliem svētkiem, esam aicināti uz aizraujošām attiecībām – pārsteidzošu deju ar Tēvu caur Dēlu. Paturēsim prātā to, ka arī vārds “deja” ir tikai simbols, kurš mēģina pasacīt vārdos neizsakāmo.

Dievs ielūdz Tevi uz draudzību, deju – attiecībām ar Sevi! Vai ļausies Trīsvienības valdzinājumam, caur kuru dvēsele kļūst skaista? Varbūt tieši šī globālā krīze ir lieliska iespēja beidzot atrast laiku Dievam? Iepazīstot Jēzu, pilnīgi viss kļūst par jaunu iespēju!

Mīlestībā – Tavas draudzes mācītājs Guntis.

LASĪJUMS

no Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas /Jņ.10:11-16/

Kristus saka: 

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.

Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina,

jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.

ES ESMU labais gans; Es pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst.

Itin kā Tēvs pazīst Mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu Savu dzīvību par Savām avīm.