03/05/2020/

Šīs svētdienas nosaukums ir JUBILATE – tas nozīmē – “priecājieties”, “līksmojiet”! Vadmotīvs ir Psalma vārdi: “Gavilējiet Dievam, visa zeme!”/Ps.66:1/ Par ko gan varam šajā karantīnas laikā priecāties un vai vispār mums vajadzētu to darīt?

Viena no dāvanām, kura mums tiek pasniegta caur Bībeli, ir iespēja paraudzīties uz notiekošo no cita skatu punkta un tā rezultātā ieraudzīt norises pasaulē un savā dzīvē pilnīgi jaunā gaismā. Tāpēc Jaunajā Derībā ir nevis viens, bet gan četri Evaņģēliji – četras dažādas perspektīvas, caur kurām izdzīvojam Kristus dzīvi. Pie patiesības nevar nonākt, raugoties tikai no viena skatu punkta. Mums pārāk bieži ir gribējies savu redzējumu uzdot kā vienīgi patieso, bet katru reizi, kad to esam darījuši, esam bijuši tālu no īstenības. Patiesība vienmēr ir daudzšķautņaina kā dimants, aplūkojot vienu no tās šķautnēm, nedrīkstam aizmirst pārējās. Arī mūsu tautas ‘filozofs’ (ļaujiet tā apgalvot) – Sprīdītis ir sacījis, ka lietas no attāluma izskatās savādāk, bet pienākot tuvāk pavisam citādi. Ar šiem vārdiem tiek aprakstīta mūsu katra pieredze. Pazīstam tikai to, kam esam uzdrošinājušies tuvoties. Pateicības pienešana Dievam palīdz tuvoties Viņam. Tieši pateicība ir nepieciešamais un optimistiskais skata punktus. Caur šo perspektīvu raugoties, arī visdrūmākās norises iegūst citu jēgu. Tāpēc Raksti aicina: “Pateicieties vienmēr un par visu Dievam.”/Ef.5:20/

Lai redzētu patiesību, ir nepieciešams skata punkts ārpus mums pašiem. Tāpēc lasījumā no Jesajas grāmatas dzirdējām: “Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: kas to visu radījis?”/Jes.40:26/ Tik daudz cilvēku mums apkārt staigā ar raizēs un rūpēs nolaistu skatienu. Tev ir jāpaskatās augšup! Skatiens, kurš redz tikai zemi pazaudē debesu plašumu un dziļumu. Kas ir tie brīži, kuros ar dvēseles acīm raugāmies augšup – uz debesīm? Lasījumā caur pravieti dzirdējām atbildi – tie ir nevis spēka, bet nespēka, nevis laimes, bet sāpju brīži, nevis mierīgi laiki, bet gan krīzes! Tas ir tieši šis laiks, kurā dzīvojam. Kad esam pārliecināti, ka ar visu tiekam galā paši, Dievs mums nav īsti vajadzīgs. Tad dzīvojam no Viņa “autonomā” režīmā.

Tiklīdz saskaramies ar savu nespēku, atklājam, ka visu nevaram paši atrisināt. Tāpēc mums tiek atsūtītas tādas svētības – kā nespēks un krīzes. Kad pašu spēki ir galā, tad meklējam kādu labāku enerģijas avotu.

Apustulis Pāvils pateicas Dievam par savu nespēku: “Daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.”/2.Kor.12:9/ Ļaudis lepojas ar to, ko ir darījuši savas valsts un līdzcilvēku labā. Un tā kā tuvojas vēlēšanas, tad drīz atkal jau dzirdēsim potenciālo novadu vadītāju labo darbu slavinājumu. (Vai tas nav kļuvis apnicīgi?) Taču Pāvils lielās ar savu nespēku – viņš nekaunas par to runāt publiski. Lūk, izcila vadītāja piemērs, kuram ir vērts sekot! Ja minētais apustulis kandidētu vēlēšanās, tad viņš sacītais būtu sekojošs: “Tik daudz ko es nepadarīju, daudz kas man neizdevās un to, ko paveicu, patiesībā, izdarīja Kāds cits!” Tie, kas lielās tikai ar savām spējām un paveiktajiem labajiem darbiem nevar nonākt pie labāka spēka avota. 

Pagājušajā svētdienā runājām par sievišķās identitātes kodolu – skaistumu. Šodien pievērsīsimies vīrišķās būtības “pamatakmenim”. Jau maziem zēniem ir tik svarīgi saņemt atbildi no apkārtējiem – īpaši tēviem uz jautājumu: “Vai es esmu spēcīgs?” Tāpēc puikām patīk sacensties, cīkstēties vienam ar otru (ne vienmēr tas notiek boksa ringā, tās var būt arī vārdu cīņas. Tās nereti izvēlas tieši politiķi). Vīrieša identitātes īstenošanai ir nepieciešams spēks. Lasījumā dzirdējām: “Jaunekļi piekūst… un jauni vīri sabrūk.”/Jes.40:30/ Ja Tev ir pāri četrdesmit, tad fiziskie spēki pamazām iet mazumā. Uz to varam palūkoties kā Dieva dāvanu, kas palīdz nonākt pie Svētā Gara spēka. 

Tālāk pravietis raksta: “Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku…, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”/Jes.40:31/ Paļauties uz Dieva spēku sākam tad, kad mūsu spēki ir galā! Lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē – tā ir lielā garīgā patiesība.  Jēzus saka: “Jūs raudāsit…, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.”/Jņ.16:20/ Tālāk šī doma ir paskaidrota ar metaforu: “Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.”/21/ Pirms mūsos kas nozīmīgs var piedzimt, Tev un man ir jāiet cauri asarām un sāpēm un reizēm ļoti lielām sāpēm! Pāvils atklāj, ka visa radība tās izdzīvo./Rm.8:22/ Pirms esi spējīgs priecāties un gavilēt, kā to aicina darīt šīsdienas vadmotīvs, Tev būs jāraud un jāiet cauri sirdssāpēm! Vai tad tā nav vēsts par nāvi un augšāmcelšanos? Pirms Jēzus pirmo Lieldienu rītā priecājās ar savējiem, Jeruzalemi ieraudzījis, Viņš raudāja!/Jņ.11:35/ Kad Kristus bija miris pie Krusta, arī mācekļi raudāja. Arī Tev būs jāraud, īpaši jau tad, ja kādu esi pieradinājis.(Antuāns de Sent-Ekziperī)

Vēlos atklāt to, kam tik daudzi vīrieši nav uzdrošinājušies noticēt, bet tieši šeit slēpjas ceļš uz vīrišķību – mēs vīri – stiprais dzimums drīkstam atzīties viens otram un arī daiļajam dzimumam savā nespēkā. Atzīt savu nespēku nav nekāds kauns. Lūgt citam vīrietim, sievietei vai Dievam palīdzību nenozīmē pazaudēt savu identitāti. Nobrieduši vīri, kuri iedvesmo citus, ir tie, kuri neslēpj asaras patiesa aizkustinājuma brīžos, tie ir vīri, kuri atzīst un apzinās savu nespēku un tieši tāpēc ir nokļuvuši pie daudz labāka enerģijas avota – Svētā Gara spēka.

Visbeidzot Jēzus saka: “Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.”/Jņ.16:22/ Šajā globālās krīzes laikā Kristus vārdu jēgu saprotam daudz dziļāk – tik daudzi uz šī planētas raud par sasirgušajiem un sēro par mirušajiem…! Acis, kuras redzēja augšāmcelto Kungu, bija daudz raudājušas. Caur asarām fiziskais skatiens aizmiglojas, bet dvēseles acis “atveras”. 

Jēzus atkal ieraudzīšana raudošajām acīm liek gavilēt ar tādu prieku, ko nekas un neviens vairs nespēj atņemt. Ieraudzīt Jēzus skatienu – visā ar Tevi notiekošajā, ir neizsakāms iedrošinājums. Bērnībā, mācoties kādas jaunas un grūtas iemaņas, tieši vecāku skatiens mums palīdzēja pārvarēt šķēršļus. Apzināta Kristus skatiena meklēšana Viņa Vārdā, sarunā ar Jēzu, Svētajā Vakarēdienā, līdzcilvēkos, arī līdz galam neizprotamajos notikumos mums apkārt, dāvā spēku, sirdī ienes mieru, paļāvību un, galu galā, prieku – tā, ka debesīm varam uzsmaidīt un to darīt arī līdzcilvēkiem, jo īpaši šajā laikā. 

Mīlestībā – Tavas draudzes mācītājs Guntis.

Lasījums

No Jāņa Evaņģēlija 16. nodaļas /Jņ.16:20-22/

Jēzus saka:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.

Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.

Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.”