/17/05/2020/

Vēsturiski šī ir lūgšanu diena, kurā pēc dievkalpojuma ļaudis devās svinīgā procesijā uz laukiem, lai tur dziedātu litānijas un lūgšanas, izlūdzoties Dieva svētību zemes augļiem un tās kopējiem. Lūgšana, kura sākas dievnamā un turpinās dabā – vislielākajā katedrālē. Arī ievadpsalmā dziedājām: “Gavilējiet Dievam jūs, visas zemes!”/Ps.66:2/

Evaņģēlijā Jēzus saka: “Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.”/Jņ.16:23/ Ko nozīmē lūgšana: “Jēzus Vārdā”? Vai tā ir kā “programma”, kura, pievienota mūsu vēlmju sarakstam, liek visam piepildīties, ko esam lūguši? Regulāra lūgšanu dzīve ir apliecinājums tam, ka apzināti veidojam attiecības ar Trīsvienīgo Dievu, ka tās mums patiesi ir svarīgas. Ķermenis nespēj dzīvot bez skābekļa, bet dvēsele – bez lūgšanas. Tā dvēselei ir kas tik pat nozīmīgs kā elpošana ķermenim. Šī katrā cilvēkā “ieliktā” vajadzība lūgt visbiežāk parādās ļoti satricinošos brīžos un krīzēs. Arī šajā laikā, kad apzināmies savu bezspēcību kāda vīrusa priekšā, iespējams, esam daudz vairāk lūguši Dievu. Arī mūsu tautas vēstures izšķirošos brīžos, kad nebija neviena cita, no kā gaidīt palīdzību, pārsteidzošā veidā zinājām ko darīt – visa tauta bija vienota patiesā lūgšanā: “Dievs svētī Latviju!” 

Lūgšana tuvina ne tikai Dievam, bet cilvēkus vienu otram. Ja ilgojaties pēc tuvām attiecības ar kādu cilvēku, atrodiet laiku kopīgām lūgšanām. Lūgšana ir tā, kura nodrošina tuvību laulāto starpā. Ja jums ir grūti ar kādu cilvēku saprasties, vispirms lūdziet par šo cilvēku. Vai nav zīmīgi, ka mūsu tautas himna ir lūgšana? Tā veido (un atklāj) ne tikai tautas, bet katra cilvēka identitāti. Grūti laiki no jauna atgādina, ka arī viens no mūsu tautas pamatakmeņiem ir lūgšana. 

Tālāk pārdomāsim Sālamana lūgšanu un to, ko tā atklāj par katra cilvēka garīgo dzīvi. Kad Dievs kādu nakti parādījās jaunajam Israēla ķēniņam, tad viņam tika sacīts: “Ko lai Es tev dodu?”/1.Ķēn.3:5/ Ko mēs katrs atbildētu, apzinoties, ka Tam, kurš uzdod šo jautājumu nekas nav neiespējams? Kādi lūgtu naudu, kādi citi varu, vēl kādi ilgu mūžu, veselību u.t.t.

Taču Sālamans Dievam atbildēja: “Dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu.”/3:9/ Un tālāk ir sacīts, ka tieši šāda lūgšana Dievam patika!/10/ Jaunais ķēniņš lūdz Dievam “gaišu sirdsprātu” vai jaunajā tulkojumā – “dzirdīgu sirdi”. Sālamans paskaidro, kāpēc to lūdz – lai varētu izpildīt viņam uzticēto dzīves virsuzdevumu un misiju – vadīt visu ebreju tautu./9/ Jaunā ķēniņa lūgumā nav nekā egoistiska. Viņa lielākā vēlme ir nevis piepildīt savas iegribas, bet Sālamanam visvairāk rūp lielā uzdevuma izpilde, kuru viņam ir uzticējis Dievs. Tam iepretim jāatzīst, ka mūsu lūgšanas bieži ir bijušas ļoti savtīgas. Jēkaba vēstulē ir sacīts: “Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās.”/Jēk.4:3/ Viens no iemesliem kādēļ lūgšanas (mūsu pašu labā) netiek uzklausītas ir tādēļ, ka tās ir ļoti pievērstas savtīgām vēlmēm un iegribām. Lūgšana kā garīga prakse māca lielo patiesību: “Es neesmu visvarīgākais!” Patiesa lūgšana ir pazemības pilna apzināšanās, ka atrodos kādas daudz lielākas un varenākas Realitātes priekšā par sevi pašu. Vissvarīgākais neesmu es, bet Kāds cits! 

Pazemība ir atslēga, kura atslēdz durvis uz lūgšanu “dārzu” – vietu vai, pareizāk būtu sacīt, attiecībām, kuras Tevi pilnībā izmainīs. Lūgšana, kura patīk Tam Kungam ir pazemīga un tā nav egoistiska. Tajā Dievam neko neuzspiežam un faktiski arī neko nepieprasām, bet drīzāk uzticamies Svētajam Garam. Dvēsele zemojas, “izstiepj spārnus” un ļaujas Gara vējam to uznest vēl nepieredzētā augstumā un dziļumā./Jes.40:30/

Savtīga lūgšana vienmēr mēģinās Dievu ierobežot un reducēt līdz egoistisku vēlmju un dziņu līmenim. Taču pazemības pilna lūgšana, kurā vissvarīgākais ir kāds Cits nevis es, māca dvēselei uzticēties un ļauties neierobežotā Dieva Gara lidojumam. Lūgšanu dzīvē nevajadzētu Dievu ierobežot vai diktēt, ko Viņam būtu mūsu dzīvē vai pasaules notikumu kontekstā jādara. Mēs nevis pasakām ko Dievam būtu jādara, bet ļaujamies Viņa darbam mūsos un caur mums.

Ārkārtīgi skaists šādas pazemības un priekpilnas uzticēšanās piemērs ir Marija – Jēzus miesīgā māte – Viņa Dieva sapnim par Kristus dzimšanu sacīja: “Lai notiek ar mani pēc tava vārda.”/Lk.1:38/ Jēzus šo pašu patiesību māca “Mūsu Tēvs lūgšanā”: “Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.”/Mt.6:10/ Mārtiņš Luters paskaidro: “Tas nozīmē – visā manā dzīvē!”

Sālamans lūdza “gaišu sirdsprātu”. Pazemība sirdi (arī domāšanu) dara gaišu un redzīgu, bet lepnība – aklu. Pazemīga sirds vienlaicīgi ir arī “dzirdīga sirds” –  tā spēj sadzirdēt Dieva kluso balsi./1.Ķēn.19:12/ Tik bieži garīdzniekiem nākas dzirdēt jautājumu: “Kā sadzirdēt Jēzus balsi?” Ir jāapzinās, ka viens no būtiskākajiem šķēršļiem, lai to dzirdētu ir vecais cilvēks – Tavs ego. Tas vienmēr ir skaļš, uzpūtīgs un arī vardarbīgs. Ego alkst uzmanības, lai mēs pieķertos un domātu par tā vēlmēm. Vecais cilvēks mūsos vienmēr vēlēsies ieņemt Dieva vietu, pats kļūdams par dievu vai, pareizāk sakot, elku. Paturēsim prātā, ar ko sākas patiesa un dziļa lūgšana – ar pazemības pilnu atzīšanos: “Es šeit neesmu vissvarīgākais!” Tieši šī sirds atziņa palūdz neņemt nopietni ego skaļo klaigāšanu. 

Veco cilvēku mūsos nevar uzvarēt tam pievēršot uzmanību. Lūgšanā mācāmies skatīties citā virzienā – ignorēt reizēm pat dzīvnieciskos impulsus mūsos un koncentrēt sirds un domu skatienu uz Jēzu. Laba lūgšana ir nevis airēšana no visa spēka pret straumi, bet uzticēšanās un ļaušanās Svētā Gara plūsmai – tā ir atteikšanās no vēlmes Dievu un arī cilvēkus kontrolēt (Iespējams t.i. visgrūtākais lūgšanu dzīvē). 

Pazemība, ieklausīšanās, uzticēšanās un ļaušanās. Tik vienkārši to ir pasacīt, bet grūti iemācīties. Šīs prasmes apgūstam visa mūža garumā. Lūgšanās nevis pārliecinām Dievu (ar vislabākajiem argumentiem), ka mums ir taisnība, bet gan ar pazemību atzīstam savu pilnīgo atkarību no Viņa žēlastības un tajā mācāmies paļauties un pieņemt to, ko Dievs mums katram ir sagatavojis kā dāvanu. Nereti Viņa dāvanas esam gribējuši iemanīt pret daudz mazākām. Pārāk bieži esam dzīvojuši mazu cilvēku mazo dzīvi. Varbūt ir pienācis īstais brīdis Dieva lielajam sapnim par Tevi līdz ar Mariju sacīt: “Lai notiek!”? Bet to nevar izdarīt citādi kā pilnībā uzticoties un paļaujoties.

Mīlestībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis.

Lasījums

no Jāņa Evaņģēlija 16. nodaļas /Jņ.16:23-27/

Jēzus saka: 

“Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.

Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.

To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.

Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums.

Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.”