Kas notiek debesīs un kam vajadzētu notikt arī virs zemes 

un vispirms mūsos pašos?

07/06/2020

“Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

/Lasījums no Mateja evaņģēlija 28:18-20/

Šī ir Trīsvienības svētdiena un tajā pārdomājam vislielāko noslēpumu – to kā VIENS Dievs mums sevi ir atklājis trīs personās – kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Teologi to ir nosaukuši par lielāko Dieva atklāsmi pēdējo 2000 gadu laikā. Dieva būtība ir nedalāma vienība starp visām Trīsvienības personām. Arī Introita psalma antiofonā dzirdējām: “Lai top teikta Svētā Trīsvienība un tās nedalāmā vienība.”

Lasījums no Jesajas grāmatas mūs aizved pie Dieva troņa. Pravietis raksta: “Es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu.”/Jes.6:1/ Caur šo tekstu arī mēs Garā drīkstam atrasties Dieva – vārdos neizsakāmās – godības un varenības priekšā. Cik gan daudz mainītos Tava un mana dzīve, ja mēs katru dienu dzīvotu ar apziņu: “Es atrodos Svētā Dieva godības priekšā!”? Pāvils izsaucas: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!”/Rm.11:33/ Bieži dzīvojam tā ir kā Dievs neredzētu un nezinātu, ko darām. Taču Bībele atklāj, ka Radītājam ir zināmi ne vien mūsu vārdi un darbi, bet arī visapslēptākās sirds domas./Ps.94:11/ Dzīvot ar apziņu, ka visa mana dzīve norit svētā Dieva troņa priekšā, palīdz izvairīties no nepārdomātiem vārdiem un darbiem, par kuriem vēlāk ir ļoti žēl… . Dzīvošana ar šādu apziņu palīdz visus iznīcinošo dziņu pilnos impulsus mūsos ieraudzīt un apturēt (Antuāns de-Sent Ekziperī sacītu: “Izravēt”), jau domu līmenī. Paturi prātā un vienmēr atceries – Tava dzīve norit ne tikai starp cilvēkiem, bet Dieva varenības un godības troņa priekšā! 

Vecās Derības teksts iepazīstina ar debesu būtnēm – serafiem. /Ebreju valodā “SARAF” nozīmē “degt”/. Serafi – eņģeļu hierarhijas vienas no augstākajām būtnēm deg slavas un pateicības pienešanā Dievam, dziedādami: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!”/6:3/ Dievkalpojuma liturģijā: “Sanctus” dziedājumā arī mēs pievienojamies šai augstāko debesu būtņu slavas dziesmai. Paturēsim prātā to, ka serafi Dieva tronim atrodas vistuvāk – tātad eņģeļu starpā ir vienas no spēcīgākajām un varenākajām būtnēm. Akvīnas Toms tieši serafus nosauc par eņģeļu hierarhijas augstāko pakāpi.

Kas gan raksturo šīs varenās debesu būtnes, kuras Bībelē ir nosauktas vārdā trīs reizes un visas no tām Jesajas grāmatas 6.nodaļā? Katrai no tām ir seši spārni. Pravietis raksta: “Ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.”/6:2/ Būtnes, kuras Dievam atrodas vistuvāk raksturo nebeidzama pateicības un slavas pienešana Dievam un dziļa pazemība – gatavība zemoties Radītāja priekšā – to atklāj tas, ka tikai ar diviem no sešiem spārniem serafi lido, bet ar pārējiem četriem tie apsedz savu ķermeni.

Ļaudis, kuri ir pieredzējuši Dieva klātbūtni, un ir tās izmainīti, raksturo abas jau minētās pazīmes – pateicības pilna sirds un citus uzrunājoša pazemība. Zīmīgi, ka šī patiesība attiecas ne tikai uz vadītājiem Baznīcā, bet arī politikā un biznesā. Patriks Lencioni (vairāku grāmatu autors par biznesa vadību) apgalvo, ka cilvēkus par ideāliem komandas spēlētājiem biznesa vidē (un ne tikai) –  dara pirmā lielā pamatvērtība – pazemība. Izcili vadītāji Baznīcā, politikā, biznesā un arī ģimenēs vienmēr ir pazemīgi. Un, ja tā nav, tad pavisam noteikti tie nav izcili. Šādus vadītājus ļaudis drīz aizmirst un neatceras. 

Pazemība ir Gara auglis – tā ir rezultāts Svētā Gara darbībai mūsos./Gal.5:22/ Bieži sajūtam kārdinājumu vērtēt to, cik lielā mērā pazemīgi ir citi cilvēki – laulātais draugs, priekšnieks darbā, kaimiņi u.t.t., taču vispirms šo jautājumu uzdosim katrs sev pašam: “Cik lielā mērā Gara auglis – pazemība atklājas manā personībā un mūsu katra attiecībās ar cilvēkiem?” Skaistākais piemērs, kuram sekot pazemības ceļā, ir Kristus. Pāvils raksta: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam…un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat Krusta nāvei!”/Fil.2:5-8/ Dievs pazemojas Jēzū līdz pat nāvei pie Krusta! Ko Kristus saka par tiem, kuri ir gatavi pazemoties? “Kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”, apliecina Pestītājs./Lk.14:11/

Tālāk pravietis Jesaja Dieva godības troņa priekšā izsaucas: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām!”/6:5/ Pazemība ir stāvoklis, caur kuru ieraugām patiesību ne tikai par Dievu (Viņa klātbūtnē), bet arī paši par sevi. Un tā var izbiedēt! Kristus gaismas klātbūtnē vienmēr ieraugām dziļo grēku tumsu mūsos pašos. Tāpēc pazemības skaidra liecība ir patiesa grēksūdze. Tas ir brīdis kad mēs katrs līdz ar pazudušo dēlu Dievam sakām: “Es esmu grēkojis… !”/Lk.15:21/ Cik skaisti šajā tekstā ir attēlota grēku piedošanas vai absolūcijas svētība – kad grēki ir nožēloti un nosaukti Dieva priekša – debesu būtne – serafs ar ogli no altāra aizskar pravieša (arī mūsu) mēli, lūpas, sirdi un saka: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!”/Jes.6:7/ Baznīctēvi apliecina, ka Ogle no debesu altāra ir Kristus, kurš šķīstī sirds un dvēsles pasauli – atbrīvo no smagās grēku nastas. Kad cilvēks ir kļuvis brīvs no visām pagātnes nastām, tad ar mums notiek līdzīgi kā ar pravieti Jesaju – sākam beidzot sadzirdēt Dieva kluso balsi. Ko tā vēstī? Uz ko aicina? Viņš jautā: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?”/Jes.6:8/ Radītājam patīk uzdot jautājumus. Vai tad Viņš nezina visas atbildes? Šo jautājumu Jesajas un mūsu katra vietā neviens cits nevar atbildēt. 

Dievs Tēvs jautā pravietim, Jēzus jautā mācekļiem, Svētais Gars uzrunā Tevi un mani un tad debesīs iestājas pilnīgs klusums – visas debesu būtnes klausās: “Ko atbildēsim?” Šīsdienas Evaņģēlijā dzirdējām Kristus misijas pavēli – aicinājumu darīt par Viņa mācekļiem visas tautas./Mt.28:19-20/ Lai vestu citus cilvēkus pie Kristus, lai palīdzētu ļaudīm nonākt līdz kristību un iesvētību dienai, mums pašiem vispirms ir jāmainās –  mūsu dvēseles ir jāpiepilda pateicībai, pazemībai un patiesai grēku nožēlai. Un visas šis trīs dvēseles pazīmes ir Svētā Gara darbs un auglis. Mēs varam būt tam atvērti vai arī noslēgti. Lai Dievs palīdz, ka uz vissvarīgāko jautājumu savā dzīvē lūdz ar pravieti vēlamies priekpilni atbildēt: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”/Jes.6:8/

Āmen

Mīlestībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis