Jēzus aicina: “Piedodiet, tad jums taps piedots!”

/Lasījums no Lūkas evaņģēlija 6:37/

Šodien pārdomās pievērsīsimies greizsirdībai, skaudībai un dusmām. Atbildēsim uz jautājumu: “Ko ar tām darīt?”, vai arī ko tās izdarīs ar Jūsu attiecībām, ja tām ļausities.

Lasījumā no 1.Mozas grāmatas dzirdējām par Jāzepu un to, kā Dievs caur šo vīru faraonam atklāja viņa sapņu nozīmi./41:25-43/ Cik pārsteidzoši, ka Dievs runā ne tikai tad, kad esam nomodā, bet Viņš vēlas komunicēt ar mums arī tad, kad guļam! Zīmīgi, ka Jaunajā Derībā Marijas līgavaini – arī Jāzepu Dievs vadīja, sniegdams viņam ļoti konkrētus norādījumos caur eņģeli tieši sapņos./Mt.1:20; 2:13/ Ne visus sapņus vajadzētu uzskatīt par Dieva atklāsmi, bet ir kādi zīmīgi sapņi, caur kuriem Dievs mums vēlas kaut ko pasacīt. Viena no Gara izliešanas zīmēm, saskaņā jau ar Vecās Derības pravietojumu, ir dāvana draudzes “sirmgalvjiem sapņot (pravietiskus) sapņus.”/Ap.d.2:17/

Kur Jāzeps atradās, pirms tika aicināts atklāt faraona sapņu nozīmi? Atbilde- cietumā. Paši tuvākie cilvēki – miesīgie brāļi aiz greizsirdības pret brāli (kurš viņuprāt bija nozadzis vecāku – īpaši tēva mīlestību) Jāzepu iemeta bedrē./1.Moz.37:24/ Greizsirdība vēlas ne tikai upurēt (un kontrolēt) citus, bet arī tos, kuri gatavojas “upurēt”, iemet tumšā – skaudības cietumā. Tā ir tikai Dieva žēlastība, ka Jāzepu brāļi nenogalināja! Tieši Jūda pārējos pārliecināja neizliet jaunākā brāļa asinis./37:26/ (Zīmīgi, ka Jēzus pēc miesas nāk no Jūdas cilts!)

Greizsirdība un skaudība nemaz nav tik nevainīgas kā tās vēlētos izlikties. Ja kādu apskaužat vai esat greizsirdīgs, piemēram, uz savu vīru, sievu, draugu vai draudzeni, tad ātrāk vai vēlāk šīs egoistiskās dziņas iznīcinās jūsu tuvību, uzticību un, ja ar tām necīnīsities, tad zaudēsiet arī draudzību! Lai gan verdzībā brāļi pārdeva Jāzepu, taču, patiesībā, greizsirdība bija paverdzinājusi viņu pašu sirdis. Dusmu gūstā atradās Jāzepa brāļi. 

Viņu skaudība Jāzepu aizveda tālu prom no tēva mājām – uz Ēģipti. Jaunajā dzīves vietā – Potifara namā, viņš ieguva otrās mājās un sava saimnieka pilnīgu uzticēšanos. Taču Jūs zināt kāds bija turpinājums – Potifara sieva Jāzepam uzmācās un, galu galā, viņš no šīs sievietes bija spiests bēgt kails./39:12/ (No miesas kārībām reizēm vienīgais veids kā izvairīties ir bēgt ļoti burtiskā nozīmē.) Potifara sieva, nespēdama savaldzināt Jāzepu, bija greizsirdīga, jo nevarēja dabūt to, ko vēlējās! Ja nebūs man, tad arī netiks nevienam citam (tāds, varētu sacīt, ir “suņa”, kurš sēž uz siena kaudzes moto)!

Potifara sievas rīcība atklāj aizsargmehānismu kā rīkojas greizsirdīgs un skaudības pilns cilvēks – nepatiesi apmelojot. Patiesības vietā par cilvēku tiek izplatīti netīri meli. Potifars vairāk ticēja sievai nevis uzticamajam Jāzepam. Un Jāzeps atkal jau netaisni apsūdzēts par to, ko nebija darījis, tika iemests cietuma kamerā! Brāļu nodevībai pievienojās Ēģiptē iegūtā, iespējams, vienīgā drauga nepatiesā apsūdzība. 

Kā gan Jāzeps jutās pēc šiem notikumiem? Padomāsim vēl personīgāk – kā mēs katrs justos, ja piedzīvotu, ka tuvākie draugi pagriež muguru, nepatiesi apsūdz, apmelo un notiesā? Diemžēl nav iespējams izvairīties no šādiem brīžiem! Kad piedzīvojat savu tuvāko nodevību, lūdzu, paturiet prātā to, ka Kāds jau tam visam ir gājis cauri. Un tas nav tikai Jāzeps, bet mūsu Kungs – Kristus. Dāvids vairākus gadsimtus pirms Pestītājas nāves pravietoja par to, kas sagaidīs Mesiju: “Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam.”/Ps.41:10/ Šeit precīzi tiek aprakstīta Jūdas nodevība. Kad esat vīlušies cilvēkos, kad paši tuvākie izdara “spērienu”, kuru visticamāk nekad negaidījāt, tad viena no iespējamām reakcijām uz to ir paturēt sevī aizvainojumu un sarūgtinājumu, jo Jums ir nodarīts pāri. Taču šajā gadījumā ar to viss nebeidzas, sarūgtinājums pāraug dusmās un tālāk naidā, naids vēlmē atriebties vai atmaksāt – atdarīt ievainojumu ar ievainojumu. Pāvils šīsdienas lasījumā raksta, ka tas ir miesas prāta vai tieksmju ceļš, kurš, galu galā, ved nāvē!/Rm.8:13/ 

Jāzepā nevaram saskatīt dusmas vai aizvainojumu. Potifara priekšā viņš neapsūdz brāļus un faraonam nesūdzas par savu netaisno iemešanu cietumā. Kā gan tas ir iespējams? Tas pilnīgi noteikti nebūtu iespējams, ja Jāzeps savu aizvainojumu, sarūgtinājumu par nodevību, dusmas un vēlmi atriebties nebūtu izsacījis un lūgšanā atdevis Dievam. 

Savā kalpošanā regulāri sastopos ar aizvainotiem, aizkaitinātiem un dusmīgiem cilvēkiem (ir ļaudis, kuri zem ārēja smaida prot slēpt dusmas). Kopā ar brāļiem un māsām mācāmies atzīt (un nevis turpināt melot sev), ka esam bijuši uz kādu cilvēku dusmīgi, mācāmies “izliet” savas sirds saturu Dieva priekšā kā to darīja Dāvids, atklājot visas izjūtas, kuras mūsos ir radījušas tuva cilvēka nodevība. Un tad apzināti izdarām vienu no grūtākajām izvēlēm skaļi Dieva priekšā pasacīt: “Atzīstu, ka šis cilvēks (vai cilvēki) mani ļoti sāpināja, bet es piedodu viņiem tāpat kā Dievs Kristū man ir piedevis!” 

Arī Jāzepam pēc pašu tuvāko nodevības, esot Ēģiptes “premjerministra” amatā, kad brāļi ieradās pie viņa pēc pārtikas, bija milzu kārdinājums reizi par visām reizēm atriebties, atmaksāt – ļaunu atdarīt ar ļaunu… ! Patiesībā, lai piedotu brāļiem, Jāzepam bija jāizcīna liela iekšēja cīņa. Un faktiski viņš pat spēra dažus soļus atriebības virzienā, nepatiesi apsūdzēdams brāļus spiegošanā un iemetot viņus trīs dienas cietumā./1.Moz.42:17/ Taču katra tikšanās ar brāļiem viņā radīja lielu aizkustinājumu un tā dēļ Dieva un vēlāk arī brāļu priekšā viņš gauži raudāja!/42:24,43:30,45:2,14,15/ Jāzeps attiecās no atriebības un Dieva Gars atdarīja viņa acis asarām, kuras kā dziedinoša eļļa ārstēja viņa ievainoto sirdi. Jāzepa dvēselē ienāca miers un viņš spēja to vēlēt un dāvāt arī brāļiem.

Arī Jēzus raudāja un ne tikai par Jeruzalemi, /Jņ.11:35/ Viņš bieži raud par Tevi un mani, jo ne jau tikai Jūda, bet arī mēs Viņu esam pievīluši, nodevuši un krustā piesituši! Tu un es esam bijuši neuzticīgi Dievam! Taču caur Krustā sisto Kristu Dievs Tēvs mums atklāj: “Tev ir piedots!” Jēzus mūs aicina: “Piedodiet, tad jums taps piedots!”/Lk.6:37/ Kristus mācītajā lūgšanā kopā lūdzam: “… Tēvs… piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”/Mt.6:9,12/ Kāds gudrs vīrs ir sacījis: “Ja izvēlies nepiedot un atriebties, tad Tev ir jāizrok divi kapi – viens Tavam ienaidniekam un otrs Tev pašam!” Šodien Dievs arī Tevi aicina sekot Jēzus pēdās un iet nevis naida un skaudības, bet gan mīlestības un piedošanas ceļu. Tas ir vienīgais ceļš, kurš ved pretim dzīvībai!

Āmen

Mīlestībā – Tavas draudzes mācītājs Guntis.