LASĪJUMS no Lk.2:13-14

“Debespulku draudze… slavēja Dievu un sacīja: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes… .”

Iesāksim šīs pārdomas ar kādu patiesu notikumu: “Tas bija 1914.gada 25.decembris, tikai pieci mēneši pēc pirmā pasaules kara sākuma. Vācu, britu un franču karavīri, kas jau bija ievainoti, slimi un pārguruši no bezjēdzīgām slepkavībām, nepaklausīja saviem priekšniekiem un brāļojās ar “ienaidnieku” (kara laikā šāda rīcība bija sodāma ar nāvi). Vācu karaspēks no tranšejām izcēla eglītes ar uzrakstu “Priecīgus Ziemassvētkus! Ja jūs nešausiet, mēs nešausim”. Tūkstošiem karavīru sanāca kopā laukumā, kas bija pilns ar pūstošiem līķiem. Viņi dziedāja Ziemassvētku dziesmas, rādīja savu mīļoto cilvēku fotogrāfijas, dalījās ar pārtiku, spēlēja futbolu, un pat cepa dažas cūkas. Karavīri apskāva vīrus, kurus viņi mēģināja nogalināt vēl dažas stundas iepriekš. Viņi piekrita brīdināt viens otru, ja virspavēlniecība piespiedīs viņus šaut, raidot šāvienus gaisā, ne vairs uz cilvēkiem. Abu pušu vadoņiem šī bija šausmu ziņa. Bija notikusi katastrofa: karavīri paziņoja par vienotību un brālību savā starpā, un atteicās cīnīties. Abu pušu ģenerāļi paziņoja, ka šī spontānā miera veidošana ir nodevība un tiek pakļauta kara tiesai. Līdz 1915.gada martam brālības kustība bija sagrauta, un nogalināšanas mašīna atkal pilnā jaudā darbojās. Līdz pamiera brīdim 1918.gadā tika nokauti piecpadsmit miljoni.” (Devids G. Stratmens, “Mēs varam mainīt pasauli”)

Lasījumā no Jesajas grāmatas dzirdējām, ka Kristus ir MIERA Valdnieks./Jes.9:5/ Viņa ienākšana šajā pasaulē ienes dziedinošu mieru visās attiecībās. Eņģeļu koris Ziemassvētku notikumā dziedāja: “Miers virs zemes!”/Lk.2:14/ Kur gan ir palicis šis miers? Pasaule ir kļuvusi vēl nedrošāka un nemierīgāka. Miers nemiera pilnās dvēselēs ienāk caur sastapšanos ar Miera Ķēniņu. Un šo tikšanos vai draudzību mums ir apzināti jāmeklē un jāizvēlas. Draudzība vienmēr ir “tilts”, kuru jābūvē no abām pusēm. Ziemassvētkos tiek pasniegta vislielākā dāvana – Dievs pats nāk pie mums Kristū, taču Tev šīs dievišķā klātbūtne ir jāizvēlas pieņemt. Tikai tad nemierīgās dvēselēs ienāks patiess miers, pēc kura tā ilgojamies. 

Kāds ir miers, kuru Dievs vēlas dāvāt katram cilvēkam? Oriģinālvalodā MIERS (SHALOM) nozīmē: pabeigtība, pilnība, veselums, labklājība, miers, drošība, atrašanās draudzībā (vai derībā) ar Dievu. Jēzus ir miera Ķēniņš, kurš vēlas darīt veselas mūsu ievainotās dvēseles, dāvājot mieru, dziedināšanu un drošību, caur attiecībām ar Viņu. Kristus klātbūtne dara mūs mierpilnus, neskatoties uz apkārt valdošo nemieru. Viņa tuvums dāvā mieru arī dzīves vētrās un ikdienas raizēs. Jēzus saka: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”/Jņ.14:27/ Kristus klātbūtne mierina un pasargā./Fil.4:7/ Vienīgi caur Jēzus iepazīšanu varam iemantot šo debesu mieru. Henrijs Novens raksta: “Visa radība atrodas tās Radītāja rokās. Dievs grib, lai ne tikai visi vīrieši un sievietes atzīst, ka ir brāļi un māsas, kas aicināti dzīvot vienotībā (un mierā), bet arī lai visā Dieva radībā valdītu harmonija. Jēzus nāca, lai šo mērķi īstenotu.”/“Ceļamaize”/ Vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas pravietis Jesaja rakstīja: “Tad vilks mājos pie jēra un pantera apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva, un trekni lopi būs kopā… . Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā… . Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirts bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm. Ļauna neviens vairs nedarīs.”/Jes.11:6-9/

Vai atminies notikumus pirmā pasaules kara Ziemassvētkos uz pašas frontes līnijas – kareivji izvēlējās neklausīt pavēlēm no “augšas”, pārstāja šaut viens uz otru, nolika ieročus un izgāja no ierakumiem, dziedāja kopā dziesmas, rādīja savu mīļoto cilvēku fotogrāfijas, dalījās ar pārtiku, spēlēja futbolu, apskāva viens otru… . Kādas pārsteidzošas pārmaiņas! Cik gan ļoti mainītos šī pasaule, ja arī mēs savās attiecībās rīkotos tāpat? Pārstāsim “šaut” no dusmu, neapmierinātības un naida “lielgabaliem” viens uz otru! Noliksim visus sava ego aizsargmehānismus un “ieročus”. Pārstāsim sāpināt un ievainot pašus tuvākos ar vārdiem, attieksmi un rīcību. Iznāksim ārā no mūsu “ierakumiem” un “nocietinājumiem” un ieraudzīsim, ka ļaudis uz kuriem esam iepriekš “šāvuši” ir tādi paši cilvēki kā mēs. Izmantosim šo laiku nevis lai strīdētos, vai par katru cenu pierādītu, ka vienīgi mums ir taisnība, bet apskausim savus mīļos (mēs taču, patiesībā, nezinām cik vēl Ziemassvētkus varēsim sagaidīt kopā!). 

Agrākie ienaidnieki kļūst par draugiem – to mums vēlas pasacīt Ziemassvētku notikums. Un šāda draudzība ir iespējama tikai tad, ja pazīstam patiesa miera Avotu un Ķēniņu – Kristu.

Mīlestībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis. 25.12.2020.