“Lai saule nenoriet, jums dusmojoties!”

30/05/2020 | Jaunumi

24/05/2020/

Jēzus saka:

Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā.

Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,

tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.”

/Lasījums no Mateja evaņģēlija 5:21-24/

Šīs svētdienas latīniskais nosaukums ir EXAUDI tas ir “klausies” vai “ieklausies”. Kas ir tā vēsts, kuru mums šajā dienā vajadzētu sadzirdēt un kurā būtu tik svarīgi ieklausīties? 

Pārdomāsim Vecās Derības lasījumu no piektās Mozus grāmatas. Tajā dzirdējām par Mozus dzīves noslēgumu un ebreju tautas sērām trīsdesmit dienu garumā par viņa nāvi./5.Moz.20:8/ Šis notikums veido tiltu ar debesbraukšanas dienas notikumu, kurā Kristus atvadās no savējiem un tiek uzņemts pie Tēva labās rokas godībā prom no mācekļu acīm./Mk.16:19/

Pienāks tāds brīdis, kad mums katram būs jāatvadās no šīs pasaules un no tiem, kurus tik ļoti mīlam. Mozus nāve un Jēzus uzņemšana debesīs aicina domāt par to nenovēršamo realitāti, kura mūs visus sagaida. Ļoti daudz ko par savu dzīvi nezinām, bet droši zinām, ka arī Tev un man šī pasaule būs jāatstāj. Vecās Derības lasījums aicina dzīvot ar apziņu, ka šajā pasaulē nebūsim mūžīgi, ka pienāks diena, kurā dzīves (un arī dvēseles) mākslas darbs būs pabeigts un tajā vairs neko nevarēsim mainīt! 

Tiekoties ar vecāka gadagājuma ļaudīm, bieži esmu dzirdējis sekojošo: “Ir nodzīvots garš mūžs, bet grūti aptvert kā tas tik ātri ir paskrējis!” Kādā Guntara Rača dziesmā ir vārdi: “Dzīve ir gara, mūžs ir īss.” Dzīve ir garāka kā gaidījām un īsāka nekā cerējām! Lielās patiesības var pasacīt tikai paradoksālā vai arī ne vienā citā veidā. Lai gan Mozus nodzīvoja bagātu un ļoti garu mūžu – 120 gadus, taču arī šī izcilā ebreju tautas vadītāja mūžs apliecina, ka dzīves laiks steidzas uz priekšu “vēja spārniem” – arī mūsu dzīve paiet! Šī patiesība ļoti mobilizē. Mums pilnīgi noteikti nav laika visam, bet tikai visbūtiskākajam.

Nākamā atziņa, kura ir atklāta Vecās Derības lasījumā ir tā, ka Dievs vienmēr pilda savus apsolījumus. Iepretim tam, ka ebreju tauta četrdesmit gadu laikā, klejojot pa tuksnesi, vairākkārt bija neuzticīga (arī spītīga un stūrgalvīga – tieši tāpat kā mēs!), Dievs palika uzticams tam apsolījumam, kuru Viņš savai tautai bija devis. Radītājs sacīja Mozum: “Šī ir tā zeme, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis… taviem pēcnācējiem Es to došu!”/5.Moz.34:4/ No apsolītās zemes ebreju tautu nu vairs šķīra tikai Jordānas upe. Pāvils jautā: “Vai tad viņu (cilvēku) neuzticība atceļ Dieva uzticību?”/Rm.3:3/ Mūsu neuzticība nevar atcelt Radītāja uzticību!

Taču Vecās Derības lasījums runā arī par to, ka visam ko pieļaujam savās domās, vārdos un darbos ir sekas. Jeb, citiem vārdiem: “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.”/Gal.6:7/ Mozus nenoliedzami ir viens no izcilākajiem ebreju tautas vadītājiem. Vēstulē Ebrejiem viņš ir pieskaitīts arī mūsu tēviem ticībā./Ebr.11:23/ Taču ebreju tautas vadīšana pretim apsolītajai zemei nebija viegls uzdevums. Izraēla bērni (tāpat kā mēs katrs) ne tikai sarūgtināja Dievu ar savu nepaklausību un stūrgalvību, bet arī Mozu. Psalmā ir sacīts: “Tad ļaudis Viņu apkaitināja pie strīdus ūdens, un Mozum bija jāpiedzīvo viņu dēļ ļaunums, jo viņi…, sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām.”/Ps.106:32-33/ Tā ir atsauce uz notikumiem, kuri aprakstīti ceturtajā Mozus grāmatā./20:2-13/ Lai saprastu kāpēc Mozus nedrīkstēja pat vienu soli spert apsolītajā zemē, ielūkosimies šajā tekstā. Cīna tuksnesī ebreju tautai nebija dzeramā ūdens un tie sadumpojās./20:2/ Bībeles jaunajā tulkojumā ir sacīts, ka tauta strīdējās ar Mozu./20:3/ Pēc lūgšanas pie saiešanas telts Dievs atklājās savam kalpam, dodams ļoti konkrētu uzdevumu, Mozum rokās bija jāņem zizlis, jāsasauc visa tauta un viņam bija jārunā uz klinti, kura iepriekš minēto darbību rezultātā kļūs par dzeramā ūdens avotu, pie kuras tautai veldzēt slāpes./8/ Kā Mozum klājās ar šī uzdevuma izpildi? Viņš ņēma zizli, kā Dievs to bija sacījis./9/ Kopā ar Āronu viņi abi sapulcināja draudzi pie klints./10/ Tiktāl Dieva sacītais tika izpildīts precīzi. Taču tālāk Mozus nebūt nerīkojas tā, kā Dievs viņam to bija sacījis. Tā vietā, lai runātu uz klinti ar viņam piešķirto Dieva autoritāti, Mozus dusmu pilns runāja uz ebreju tautu sacīdams: “Klausaities, jel jūs stūrgalvji!”/20:10/ Ebreju tautas sacelšanās un kurnēšana sadusmoja Mozus sirdi un viņš sacīja dusmu pilnus vārdus ar savu muti./Ps.106:33/ Mozum bija jārunā ar Klinti, bet savas dusmas viņš izgāza pār cilvēkiem. Mozum Klints bija jāuzrunā, bet viņš to sita ar spieķi divas reizes./20:11/ Tautai viņš teica: “Vai mēs spēsim likt izplūst… ūdenim no šīs klints?”/20:10/ Šeit atklājas ne tikai Mozus dusmas, bet arī šaubas. Dievs nav apsolījis, ka spēsim saprast visu uz ko Viņš mūs aicina. Viņš gaida uzticēšanās pilnu paklausību un sekošanu Jēzum./Jņ.10:27/ Mozus ir ļoti dusmīgs un šādā dvēseles stāvoklī arī mēs nespējam redzēt skaidri. Viņš dusmojas uz tautu un apšauba Dieva sacīto! Dusmu pārņemts viņš apgrēkojas un precīzi neizpilda doto uzdevumu. Dusmas ne tikai ietekmēja to, ko Mozus sacīja, tās noteica arī viņa rīcību un radīja šaubas viņā par to, ka ūdens varētu izplūst no klints. 

Dusmas cilvēkam liek novērsties no lielā ES ESMU un koncentrēties uz mazo un egoistisko “es”. Dusmās novēršamies no Dieva un rodas aplama sajūta, ka dzīvē ar visu ir jātiek galā tikai saviem spēkiem, ka mums pašiem ir jābūt Dieva vietā. (t.i. pirmais kārdinājums – lepnība). Egoistiskas dusmas ir lepnības “auglis”. Apsolītajā zemē Mozus nedrīkstēja ieiet – lepnības dēļ, kura viņā radīja dusmas, tās aizmigloja viņa skatu un tāpēc viņš precīzi neizpildīja Dieva sacīto. 

Taču Dievs savā visspēcībā arī mūsu kļūdas vērš par labu. Pāvils par ebreju tautu tuksnesī raksta: “Tie dzēra no garīgās Klints, kas tiem gāja līdzi, bet šī Klints bija Kristus.”/1.Kor.10:4/ Klints ir viens no Jēzus vārdiem Bībelē. Mozum bija jāpaļaujas nevis uz sevi pašu, bet gan jārunā ar Klinti – Kristu. Nevis viņam bija tauta jānodrošina ar ūdeni, bet gan jāļauj to izdarīt Jēzum. Viņam nevajadzēja sit klinti ar zizli, taču Viņš tomēr to darīja. Taču pārsteidzošā veidā šī novirzīšanās no sākotnējā uzdevuma kļuva par pravietojumu notikumiem, kuri precīzi piepildījās Golgātas kalnā – Jēzus – mūsu glābšanas Klints tika sāpināta, apbēdināta un sista Krustā! Un to paveica ne tikai kādi citi, bet mēs ar vien to turpinām darīt, kad dusmās apgrēkojamies pret Dievu un cilvēkiem. Tāpēc Dieva Vārds aicina: “Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.”/Ef.4:26/ Lai arī mēs varētu ieiet apsolītajā zemē, kur piens un medus tek /2.Moz.3:17/ – t.i. Dieva dāvātajā svētībā, mums jāmācās līdz ar Mozu savas egoistiskās dusmas atdot – izsacīt Klintij – Jēzum. Ja mūsu dusmu uzplūdi ir nākuši arī pār kādu cilvēku, tad jāsaka: “Lūdzu, piedod!” Pēc šiem patiesi sacītiem vārdiem vienmēr pat tuksnesī sāk plūst dziedinošs ūdens no Klints, nesot un radot jaunu dzīvību visās attiecībās, kuras mums ir tik nozīmīgas.

Āmen

Mīlestībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

9 + septiņpadsmit =