/21/05/2020/

Šajā dienā esam aicināti pārdomāt Evaņģēlija notikumu, kurā Kristus tika paņemts projām no mācekļu acīm pie Tēva labās rokas godībā kā to apliecinām ticības apliecībā un lasām Evaņģēlijā./Mk.16:19/

Pirms šī notikuma Jēzus savējiem sacīja, ka Viņa aiziešana ir nepieciešama, lai Kristus varētu būt ar mācekļiem jaunā veidā – Svētajā Garā. Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.”/Jņ.16:7/ Šī diena no vienas puses runā par šķiršanos un zaudējumu sāpēm, bet no otras par to, ka katra šķiršanās var kļūt par ‘durvīm’ uz jaunu satikšanos.

Katra šķiršanās ir skumja. Antuāns de Sent-Ekziperī raksta: “Ja esi kādu pieradinājis, tad var gadīties, ka būs mazliet jāraud.” Arī šīsdienas Vecās Derības lasījums runā par to, ka ir grūti šķirties no tiem, kurus mīlam. Taču tas ir neizbēgami! Otrajā Ķēniņu grāmatā lasām, ka pravietis Elīsa uzzinājis, ka viņa garīgais vadītājs – Elija tiks paņemts projām no šīs pasaules, trīs reizes savam skolotājam sacīja: “Es tevi neatstāšu!”/2.Ķēn.2:2,4,6/ Apustuļu darbu grāmatā ir sacīts, ka, redzot Jēzus uzņemšanu debesīs mācekļi: “Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm.”/Ap.d.1:10/ Kas gan bija lasāms apustuļu sejās, acīs un vēl vairāk viņu sirdīs? Katra šķiršanās nes skumjas. 

Ne tikai pravietis Elīsa un Jēzus mācekļi, bet arī mēs piedzīvojam šķiršanās sāpes, ejot cauri zaudējumu pieredzei savās dzīvēs. Bērni izaug lieli un neizbēgami pienāk brīdis, kad viņi pamet vecāku ģimenes ‘ligzdiņu’, lai veidotu paši savējo. No vienas puses gudri vecāki bērnus šim solim gatavo, taču no otras, kad tas notiek vienmēr ir skumji. Mūsu dzīvē no tik daudz kā ir jāatvadās – no saulainās bērnības, jaunības spēka un jāmācās sadzīvot ar vecuma nespēku. Visa dzīve ir nepārtraukts zaudējumu savirknējums. Vissāpīgāk ir tad, kad mūžībā aiziet kāds, kuru tik ļoti mīlam. Viena iespēja ir nerunāt un nedomāt par šo dzīves pieredzes ēnas pusi. Šo ceļu izvēlējas iet Elīsa, kad pravieši viņam divas reizes sacīja, ka Elija tiks paņemts no viņa projām./2.Ķēn.2:3,5/ Elīsa atbildēja: “Es zinu gan, tik cietiet klusu!”/2:3,5/

Runāt par kaut ko nozīmē to aktualizēt, bet aktualizēt pieredzi, kura ir sāpīga vienmēr ir ļoti grūti. Tāpēc par daudz ko arī mēs izvēlamies nerunāt. Visi savās dzīvēs esam piedzīvojuši zaudējumus, tas ir nenovēršami. Bet tā ir tikai daļa no patiesības, kuru mums šodien ir jāsadzird. Otrā vēl nozīmīgākā daļa ir tā, ka caur Kristu katrs zaudējums var kļūt par vēl lielāku ieguvumu. Tev kaut kas ir jāzaudē, lai kaut ko daudz vērtīgāku atrastu. To atklāj Jēzus stāstītā līdzība par pērļu meklētāju, lai iegūtu visdārgāko pērli, viss pārējais mūža ieguvums viņam bija jāpārdod./Mt.13:45,46/ Tikai tad, ja apzinies, ka esi pazudis, Tu vari tikt atrasts. Savukārt, tā ir līdzības par pazudušo dēlu galvenā vēsts./Lk.15:18/ 

Šajā dienā Jēzus devās prom no mācekļiem un Viņa prombūtnes ieguvums bija Kristus atgriešanās pie savējiem Vasarsvētkos Svētajā Garā. Vai nav līdzīgi arī mūsu dzīvēs – bieži tas, kas ir bijis sāpīgs, galu galā, ir atnesis vislielāko svētību (un pārsteidzoši – arī prieku!)?

Kalna svētrunā Kristus par laimīgiem sauc visus tos, kuri pasaules priekšā ir zaudētāji – nabagos garā, apbēdinātos, izslāpušos pēc taisnības./Mt.5:3,4/ Viss Kalna sprediķis atklāj, ka patiesi laimīgi cilvēki ir nevis tie, kuriem kaut kas ir, bet kuri daudz ko jau ir zaudējuši. Un tieši šis zaudējums kļūst par viņu lielāko ieguvumu. Lai kaut ko pa īstam iegūtu Tev tas vispirms ir jāzaudē! Reizēm pāriem ir dziedinoši uz neilgu laiku piedzīvot otra prombūtni, kurā ir iespēja no jauna atklāt otra cilvēka vērtību un nozīmi savā dzīvē. Kad esam slimi, tad pa īstam novērtējam to, ko nozīmē būt veselam u.t.t. Svētie Raksti to savelk kopā – ikviens (arī vislielākais!) zaudējums var nākt par labu tiem, kas mīl Dievu!/Rm.8:28/ To mums atklāj Kristus dzīve par mūsu pašu dzīvēm. Tev nāksies daudz ko zaudēt, taču tas notiek, lai tu iegūtu vēl daudz vairāk. “Kas man bija ieguvums, to es… esmu uzskatījis par zaudējumu.”, raksta apustulis./Fil.3:7/ Kristus dzīve un vēl vairāk Viņa augšāmcelšanās ļauj jaunā gaismā katram paraudzīties uz mūsu zaudējumiem un saskatīt tajos Dieva svētības.

Āmen

Mīlestībā un sirsnībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis.

Lasījumi 

/2.Ķēn.2:1-12; Ap.d.1:1-11/ 

Evaņģēlija lasījums /Mk.16:14-20/

“Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši.

Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.

Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās,

tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.”

Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas.

Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.[A]”