31/05/2020/

Jēzus saka: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.”

/Lasījums no Mateja evaņģēlija 18:19/

Šodien svinam Vasarsvētkus – Svētā Gara dāvanas saņemšanas dienu, kas ir arī Kristus mistiskās miesas – Baznīcas dzimšanas diena. Kristieši šajā dienā no dievnamu jumtiem kaisīja rozes un tāpēc šī diena ir ieguvusi vēl vienu skaistu nosaukumu – “rožu Pashā”.

Lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas dzirdējām: “Kad Vasarasvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā.”/Apd.2:1/ Citos Bībeles tulkojumos ir lietots vārds “vienprātīgi.” Mācekļi atrodas ne tikai fiziski vienā vietā, viņus vada viens prāts un pilnīga vienotība sirds un domu pasaulē. Šo ne tikai ārējo vienotību, bet vienību vienā Garā atklāj draudzes apraksts turpat nedaudz tālāk: “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele.”/Ap.d.4:32/

Ir kas pilnīgi atšķirīgs tajā, ja ļaudis atrodas vienā vietā un ja šie paši cilvēki izturas tā it kā viņiem būtu viens prāts, viena sirds un viena dzīvība (t.i. viens no vārda “dvēsele” tulkojumiem ebreju valodā). Tieši šis Vasarsvētku apraksts visvairāk pārsteidz! No savas dzīves pieredzes zinām, ka ļaudis var būt kopā, pat fiziski ļoti tuvu, bet, patiesībā – garīgi ļoti tālu viens no otra. Laulātie var atrasties vienā gultā, bet emocionāli viens otram būt svešinieki. Atrašanās kādam tuvu vēl negarantē tuvību.

Kāds ir ceļš uz patiesu tuvību un draudzību, pēc kuras tik ļoti ilgojamies? Mums tik ļoti pietrūkst vienotības – ģimenēs, valsts un novada vadītāju, darba devēju un ņēmēju, radu un draugu un, godīgi sakot, arī Baznīcas locekļu starpā! (Ja neticiet šim apgalvojumam paskatieties saeimas vai vietējās pašvaldības sēžu ierakstus.) Mūsdienās nereti dažādiem cilvēkiem vispār par kaut ko ir tik grūti vienoties. Tas ir viens no iemesliem kāpēc daudzi jauni ļaudis izvēlas neprecēties, jo otrs cilvēks ir ne tikai no citas “planētas” (kā kādā grāmatā par laulību ir sacīts), bet otrs ir pilnīgi cits “visums”. 

Visi konflikti, kari un nesaskaņas ir tikai kliedzošs apliecinājums tam cik ļoti mums trūkts vienotības vienam ar otru, pašiem ar sevi un Dievu. Dievā Vārdā un arī dzīvē redzam to, ka grēks iznīcina vienotību. Pēc grēkā krišanas Ādams un Ieva atstāja Paradīzes dārzu – vienotības pieredzi ar Radītāju. Tā sekas bija konflikti un kari visā cilvēces vēsturē. Pēc viena no visgudrākā cilvēkā uz šī planētas – Sālamana apgrēkošanās ar ļoti daudzām (1000!) sievām, iepriekš vienotā Israēlas valsts tika sašķelta divās daļās. (Izrādās, ka arī paši gudrākie nespēj mūs vienot!)

Evaņģēlijā redzam, ka Jēzus tuvākie mācekļi pat Zaļās Ceturtdienas vakarā nespēja būt vienoti, bet strīdējās par to, kurš no viņiem ir lielākais!/Lk.22:24/ Par ēkām mēdz sacīt: “Kādi pamati, tāda arī pati celtne.” Tik bieži par vienotības pamatu esam izraudzījušies ko mainīgu un nepastāvīgu – cilvēku solījumus, emocijas u.t.t. Taču šajā gadījumā tā ir ēka, kura, Jēzus vārdiem runājot, ir būvēta uz smiltīm – nepastāvīga pamata!/Mt.7:26/ 

Kristus paskaidro augtākajā bauslī: “Dievs…, ir viens vienīgs Kungs.”/Mk.12:29/

Dieva Trīsvienība ir “pamats” patiesai vienotībai arī cilvēku starpā vai arī vienotība kļūs tikai par nereālu un tukšu ilūziju. Radītāja sapnis par cilvēkiem ir, lai mēs būtu vienoti. Cik gan daudz laika no mūsu dzīves ir pagājis bezjēdzīgos strīdos? Nespējot būt vienoti, laulātie šķiras un mūsu valstī ir viens no augstākajiem rādītājiem šķirto laulību skaita ziņā (80% no reģistrētajām laulībām tiek šķirtas!). Ja jūs šodien arvien esat kopā ar savu laulāto draugu (par spīti konfliktiem un krīzēm) tas ir brīnums, par kuru svarīgi Dievam pateikties.

Kāds ir patiesas vienotības pamats? Tas ir Trīsvienīgais Dievs. Viena no lielākajām atklāsmēm par Dievu pēdējo 2000 gadu laikā ir Trīsvienības noslēpums – tas, ka trīs dievišķās personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir nesaraujami, nešķirami un mūžīgi vienoti. Augustīns (4.gs.) atklāj, ka Svētais Gars ir mīlestības saite starp Tēvu un Dēlu. Dieva Gars tāpat kā pirmo Vasarsvētku dienā nodrošina vienotību ne tikai Dieva Trīsvienībā, bet arī mūsu starpā. Lai pārstātu ķīvēties viens ar otru (tāpat kā mācekļi), arī mums ir jātop piepildītiem ar Gara vēju un – sakausējošām liesmām no debesīm.

Kā piedzīvot to, ka Gars nāk pār mums tāpat kā tas notika ar mācekļiem? Ir kādi ļoti konkrēti kanāli, caur kuriem tiekam Svētā Gara piepildīti. Viens no tiem ir lūgšana. Jēzus pirms Krusta nāves lūdz arī par mums: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos.”/Jņ.17:21/ Kristu vajadzētu uzlūkot kā savu augstāko autoritāti – kā piemēru, kuram līdzināties un sekot (tādu mums ļoti pietrūkst!). Pestītājs saka: “Es jums priekšzīmi esmu devis.”/Jņ.13:15/ Jēzus kā labs garīgais vadītājs ne tikai māca ar vārdiem, bet ar personīgo piemēru un tad aicina: “Seko Man!”/Jņ.21:19/ Viņš lūdza par vienotību, lai arī mēs pievienotos šai lūgšanai. Kalpošanā esmu sastapies ar laulātajiem, kuri ir apliecinājuši, ka kopīga lūgšanu pieredze ir izglābusi viņu laulību. Ka regulāra lūgšanu dzīve ir palīdzējusi atbrīvoties no dusmu, skaudības, greizsirdības un nepiedošanas dēmoniem. Jēzus lūdza par Svētā Gara nākšanu un arī mums ir jādara tas pats. Ko darīja mācekļi pēc Kristus uzņemšanas debesīs līdz pat pirmo Vasarsvētku dienai? Pirmā draudze atradās ne tikai vienā vietā, bet viņi bija vienotie lūgšanās un tas kā skaista skaņdarba ievads radīja nepieciešamo vidi Gara nākšanai. 

Vecajā Derībā Dievs deva uzdevumu pravietim lūgt: “Nāc, Gars!”/Eceh.37:9/ Arī mēs esam aicināti pievienoties šai Ecehiēla, pirmdraudzes un daudzu Kristus sekotāju lūgšanai: “Nāc Svētais Gars, nāc nolaidies pār mani!” Tur kur tiek lūgta šī lūgšana, kur Gars tiek aicināts, tur nāve tiek pārvērsta dzīvībā, verdzība – brīvībā, konflikti un kari draudzībā, sašķeltība – vienotībā. Šī vienkāršā, bet reizē tik ļoti dziļā lūgšana atklāj garīgās dzīves atslēgu – viss, ko varam darīt ir aicināt – ielūgt Svēto Garu. Dieva Gars nenāk neaicināts un negaidīts. Viņš nevienam sevi neuzspiež ar varu. Gara vējš nolaižas pār tiem, kuri pēc Tā lūdz un ilgojas. Bībelē lasām: “Aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti.”/Jēk.5:16/ Viens no ‘ceļiem’, pa kuru ejot Gara dāvana tiek saņemta, ir aizlūgšanas. Vai ir kāds cilvēks, kurš par Tevi regulāri aizlūdz (Tavs garīgais vadītājs)? Vai Tu aizlūdz par savu laulāto draugu, bērniem, vecākiem, valsts, novada un Baznīcas vadītājiem? Baznīcas misija ir lūgt par Gara pieskārienu visu to sirdīm, kuri Dievu nepazīst: “Nāc, Svētais Gars, nāc nolaidies!”

Kristus saka: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.”/Mt.18:19/ Jaunajā tulkojumā: “Vienprātīgi kaut ko lūgs.” Ceļš uz Svētā Gara dāvanas saņemšanu un arī patiesu vienotību, pēc kuras ilgojamies, vispirms ir lūgšanas ceļš. Vai vēlies pa to iet?

Mīlestībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis.