Neiespējamā misija

09/08/2020 | Jaunumi

Kristus saka: “Mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. Kas tevi sit vienā vaigā, tam pagriez arī otru.”/Lk.6:27-29/ 

Kā (un vai vispār) tas ir iespējams – svētīt tos, kuri lād, lūgt par tiem, kuri kaitina, pagriezt otru vaigu tam, kurš jau ir izdarījis pirmo sitienu? Ja mēs iemiesotu šos Jēzus vārdus savā ikdienā, tad pasaule, kurā dzīvojam ļoti būtiski mainītos. Godīgi sevi izvērtējot, ir jāatzīst, ka nereti savu aprunātāju vai neslavas cēlāju esam lādējuši nevis svētījuši. Esam dedzīgi lūguši par sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, bet daudz mazāk par tiem, kuri mūs kaitina un ienīst. Un, ja kāds ir sitis pa vienu vaigu mēs esam situši un reizēm arī spēruši pretī (lielākoties ne jau fiziski, bet gan ar vārdiem, attieksmi un izturēšanās veidu). Visbeidzot Kristus aicina mīlēt savu ienaidnieku un darīt labu tiem, kuri mūs ienīst! Tas, godīgi sakot, izklausās pēc neiespējamās misijas!

Jēzus aicina doties pretējā virzienā kā to vēlas vecais cilvēks mūsos. Viņš mudina mainīt mūsu domāšanas un izturēšanās veidu par simt astoņdesmit grādiem. Vai uguni ir iespējams nodzēst ar vēl lielāku uguni? Ja tā būtu patiesība, tad situācijā, kad jau deg šķūnis, vajadzētu pielaist liesmas arī blakus esošajai dzīvojamai mājai. Visi apzināmies šādas rīcības sekas – zaudēta iedzīve un iespējams arī cilvēku dzīvības!

Pāvils apkopo Jēzus sacīto: “Uzvari ļaunu ar labu!”/Rm.12:21/ Kaut ko sliktu var uzvarēt tikai un vienīgi ar ko pilnīgi pretēju. Jēzus runā par iekšējo cīņu – kad kāds pret mums izturas slikti, esam kārdināti atbildēt ar to pašu vai vēl ko ļaunāku. Un tā tik bieži esam piemetuši “pagales” ļaunuma un ciešanu “ugunskuram” šajā pasaulē. Kad ļaunu atdarām ar ļaunu, tad no Dieva kalpiem esam kļuvuši par velna pakalpiņiem.

Lai mainītos ārējā rīcība vispirms ir jāmainās domāšanai (tā ir viena no vārda pestīšana nozīmēm) – jātiek izmainītai cilvēka iekšējai būtībai – sirdij. Mūsu ārējā rīcība tikai atspoguļo iekšējo sirds “programmatūru”. Kamēr paliekam pie “vecās programmas”, sekojam ego kaislībām, mūsos nekas nevar mainīties. Tāpēc Jēzus māca nelāpīt vecu audumu ar jauniem ielāpiem, jo, galu galā, plīsums kļūs tikai vēl lielāks./Mk.2:21/ Atmaksājot ļaunu ar ļaunu, radām plaisas starp cilvēkiem – iedzenam “ķīli” attiecībās, caur kuru mūsu ienaidnieks var darīt savu netīro darbu. Kristus vārdi, ja tajos ieklausāmies, rada neapmierinātību ar veco izturēšanās veidu un iesīkstējušo domāšanu.

Lai nokļūtu pie kaut kā daudz labāka pilnībā ir jāatsakās no vecā. Kā nokļūt pie daudz labākas sirds “programmatūras”? Dievs Kristū piedāvā ne tikai kādas dvēsles “programmas”, bet visas sirds “opretājsistēmas” maiņu. Kā tas notiek? Sirds saturs tiek izmainīts lūgšanā. Pirms spējam mīlēt ienaidniekus, darīt labu tiem, kas mūs ienīsts, pagriezt otru vaigu tiem, kuri mums sit, mēs mācāmies no sirds lūgt par šiem cilvēkiem. Ja kāds ir nodarījis jums pāri, Jēzus aicina: “Lūdziet par to!”/Lk.6:28/ Tikai trīs Pestītāja vārdi, bet cik grūti izpildāmi! Reizēm grūtāka par šo lūgšanu ir izvēle piedot. Lūgt – par vecākiem, kuri nav pietiekami dāvājuši mīlestību bērniem, par bērniem, kuri nerūpējas par vecākiem, aizlūgt par laulāto draugu, kurš ir bijis neuzticīgs, par draugu, kurš ir pievīlis un sāpinājis… – ir tik ļoti smaga izvēle. Taču Jēzus lūdza par tiem, kuri Viņu notiesāja, ievainoja un piesita Krustā!/Lk.23:34/ Tā Kristus savas zemes dzīves pēdējās stundās mums ir parādījis ceļu, kurā Viņam sekot.

Pārmaiņas no vecā uz jauno notiek lūgšanā vai arī nenotiek vispār! Lūgšanā nevis mainām Dieva domas par mums, bet ļaujam Kristum mainīt mūs pašus – vispirms domu un tad arī vārdu un rīcības pasauli. Jēzus aicina, mūsu ienaidniekus un pāridarītājus svētīt un nevis nolādēt. Lāsts tuvina nāvei, bet svētība dzīvībai. Savā pamat nozīme (no ebreju valodas) “svētīt” nozīmē “nodalīt” vai “veltīt Dievam”. Kaut ko svētīt nozīmē to uzticēt Dievam un Viņa darbam. Svētīt pāridarītāju nozīmē atdot Kristum visu, kas ir saistīts ar šī cilvēka rīcības izraisītajām sekām mūsos. 

Lūgšana, kurā atdodam Dieva rokās savus pāridarītājus un ar viņu rīcību saistītās emocijas mūsos – dusmas, aizvainojumu, naidu, vēlmi atriebties, ir ceļš kā no vecās “programmas” nokļūstam pie jaunās. Tas ir Jēzus ceļš. Tas ir vienīgais ceļš kā attiecībām izdzīvot un šai planētai cerēt uz labāku nākotni. Vai savā ikdienā izdarīsim izvēli iet pa to? 

Āmen

Mīlestībā – Tavas draudzes mācītājs Guntis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

19 − septiņpadsmit =