“Pie Kristus atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.”/Mk.7:32-35/

Lasījumā no Jesajas grāmatas dzirdējām: “Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus un aklo acis varēs raudzīties ārā no… tumsas. Nelaimīgie… priecāsies…, un nabagie… gavilēs.”/Jes.29:18-19/ Par kādu dienu šeit ir runa? Pāvils runā par Kristus augšāmcelšanās dienu, kurai ir tik daudz tiešo liecinieku (vairāk kā piecsimts cilvēku vienā reizē!)./1.Kor.15:6/ Kristus augšāmcelšanās liek atdarīties ne vien kapiem, bet arī nedzirdīgo ausīm, aklo acīm un nelaimīgajiem un nabagiem liek gavilēt! Cik neizsakāma prieka pilna vēsts! 

Jēzus par neredzīgiem un nedzirdīgiem nosauc tos, kuri paši ir pārliecināti, ka redz un dzird!/Mt.15:14/ Ceļš pie Kristus sākas ar atzīšanos: “Esmu garīgi neredzīgs un nespēju sadzirdēt Dieva kluso balsi!” Tik bieži sarunās ar pašiem tuvākajiem – neesam spējīgi sadzirdēt to, ko otrs cilvēks ir vēlējies pateikt un reizēm ir bijis tik sarežģīti atklāt otram, kas patiesībā notiek mūsu sirds, domu un emociju pasaulē. Mums ir bijis viegli runāt par nebūtisko, bet bieži esam bijuši kā mēmi un kurli attiecībā uz vissvarīgāko! Arī mūsu sirds dzirdei un dvēseles acīm ir nepieciešama atvēršanās. Par to kā tas notiek ir šīsdienas Evaņģēlija lasījums. 

Mūsu nespēju runāt par patiesi būtisko un ieklausīties ar sirdi var dziedināt Jēzus pieskāriens. Lasījumā dzirdējām: “Pie Kristus atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.”/Mk.7:32/ Jēzus pieskāriens šķīstīja spitālīgos/Mt.8:3/, dziedināja sievieti, kura divpadsmit gadus bija cietusi no asins tecēšanas/Mt.9:20/, atvēra aklo acis/Mt.9:29/, atbrīvoja mācekļus no bailēm/Mt.17:7/, dziedināja miesā un dvēselē neveselos/Mt.14:36/ un visbeidzot augšāmcēla atraitnes mirušo dēlu/Lk.7:14/! Kā šodien varam piedzīvot šo Pestītāja rokas pieskārienu? Šajā pieskārienā ir viss, kas katram ir nepieciešams, lai arī mēs taptu dziedināti, un, galu galā, lai kļūtu patiesi laimīgi!

Vispirms Tev ir nepieciešama kāda klusa vieta. Lasījumā dzirdējām: “Kristus to ņēma no ļaudīm savrup.”/Mk.7:33/ Jēzus veda kurlmēmo prom no ļaužu drūzmas, lai būtu ar šo vīru divatā. Kristus bieži savējos veda prom no ļaužu masām un šīs pasaules trokšņiem uz klusām un nomaļām vietām. Šāda vide ir nepieciešama dvēseles un miesas atpūtai. Jēzus mūs aicina: “Nāciet… kādā vientuļā vietā un atpūtieties.”/Mk.6:31/ Vai Tev ir tāda klusa vieta, kur ikdienā tikties ar Pestītāju, kur smelties mieru un jaunus spēkus savas dzīves izaicinājumiem?

Tālāk, Jēzus no siekalām un zemes izveidoja svaidāmo./Mk.7:33/ Arhibīskaps Jānis Vanags ir sacījis, ka reizēm Kristus Baznīca ir kā no siekalām un zemes veidots svaidāmais – ne vienmēr ļoti pievilcīga, taču vienmēr dziedinoša. Kristus dzīvā miesa – Baznīca ir dziedinošs sakraments ievainotai pasaulei! Lai taptu dziedināts Tev ir nepieciešama regulāra saikne ar draudzi. Vēstules Ebrejiem autors mūs brīdina nepamest savu draudzi./Ebr.10:25/

Tālāk ir sacīts: “Jēzus… nopūtās”/7:34/. Tekstā lietotais vārds izsaka līdzjūtības, emocionālas tuvības un klusas bezvārdu nopūtas pilnu lūgšanu. Vēl viens ļoti būtisks kanāls, caur kuru ievainotas dvēseles top dziedinātas ir aizlūgšanu svētība. “Lūgšanas uzkāpj līdz visspēcīgā Kunga sirdij!”, ir sacījis Svētais Augustīns. Viena no Baznīcas misijām ir aizlūgšanu svētību dāvāt ievainotai pasaulei. Ļoti bieži “Mēs nezinām, ko mums būs lūgt…, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.”/Rm.8:26/ 

Visbeidzot Kristus saka: “Efata, tas ir: atveries!” vai “esi atvērts!”/7:34/ Vēstulē Romiešiem ir sacīts, ka Dieva Vārds cilvēkā rada ticību – nepieciešamo attiecību un draudzības “savienojumu” ar Kristu./Rm.10:17/ Tāpēc Pāvils aicina: “Ka tu no mazām dienām zini Svētos Rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.”/2.Tim.3:15/ Ir tik ļoti nozīmīgi vecākiem būt par labu piemēru bērniem mīlestībā uz Dieva Vārdu. Bībeles lasīšana un pārdomas par Dieva sacīto palīdz izveidot vērtību sistēmu, kurā balstīt mūsu turpmākās dzīves lēmumus. Dieva Vārds reizē ir kā nepieciešamais “filtrs”, lai atsijātu graudus no pelavām – atšķirtu patiesību no meliem (kas īpaši mūsu informācijas pārblīvētajā pasaulē ir tik ļoti nepieciešams).

Kristus mūs vispirms ved uz klusu vietu – iekšējo sirds kambari /Mt.6:6/, tad, kā to saka Mārtiņš Luters – Viņš ieliek mūs mātes Baznīcas klēpī, kurā mācāmies lūgt ar vārdiem un arī bezvārdu nopūtām un, kurā katram Kristus sekotājam ir dots varens ierocis – Gara zobens – Dieva Vārds./Ef.6:17/ Vai atļausi Jēzum pieskarties Tavas sirds un dvēseles acīm un ausīm caur šiem dziedinošajiem Dieva žēlastības kanāliem?

Mīlestībā Tavas draudzes mācītājs – Guntis