“Liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.”/Mk.4:37-39/

Mūsu pārdomu teksts sākas ar vārdiem: “Jēzus tiem saka tanī dienā, vakaram metoties… .”^[1] Dienu nomaina vakars un tas nebūt nav mierīgs novakars, bet gan saulriets pirms vētras. Šķiet, ka sarunvalodā lietotais izteiciens: “Vakars uz ezera!”, ļoti precīzi izsaka, to, kas notiek evaņģēlija lasījumā.

Pamēģināsim iztēloties – mēs stāvam jūras malā, kāju pēdas silda saulē sakarsušās jūrmalas smiltis, sarkanīgā saules ripa pazūd tumšajos un draudīgajos negaisa mākoņos un skaidri zinām, ka tuvojas vētra… !

Pār pasauli šobrīd ir samilzuši ļoti tumši mākoņi – karam Ukrainā ir pievienojusies aktīva karadarbība Vidusjūras austrumu krastā – Izraēlā un Gazas joslā. Tieši šim pēdējam militārajam konfliktam ir potenciāls kļūt par “palaidējmehānismu” nemieriem un bruņotiem konfliktiem daudzos pasaules “karstajos” punktos. Šobrīd pasaule gan garīgā, gan emocionālā un arī militārā aspektā atrodas kā uz “pulvera mucas”. Arī mūsu valsts militārie eksperti izsaka apgalvojumus, ka ir jāsagatavojas visdrūmākajam scenārijam… !

Situācijas nopietnību Tuvajos Austrumos pasvītro ASV ģenerāļa Forda vārdā nosauktā lidmašīnu bāzes kuģa klātbūtne Izraēlas teritoriālajos ūdeņos (t.i. lielākais aviācijas bāzes kuģis pasaulē).

Nav jābūt politikas ekspertam, lai saprastu, ka tuvojas vēl nepieredzēta vētra, kuras sekas piedzīvos visa pasaule. Tāpēc ir izšķiroši svarīgi ar ko kopā ieejam šajā vētrā. Evaņģēlijā dzirdējām, ka mācekļi ņēma Jēzu savā laivā.^[2] Šeit skaisti attēlota Baznīca kā glābšanas kuģis, kuras Galva vai Kapteinis ir Kristus. Bez šī kapteiņa kuģis nedrīkst atstāt ostu! Baznīcas lielākie kritieni vienmēr ir bijuši saistīti ar to, ka Kristus sekotāji nav ņēmuši Jēzu savā laivā un tas vienmēr ir novedis pie Baznīcas laivas deformācijas kā rezultātā ‘jūra’ (t.i. pasaule) ir iekļuvusi Baznīcā… ! 

Tālāk mūsu pārdomu teksts vēstī: “Liela vētra cēlās”.^[3] Ja esam vērīgi pret evaņģēlija tekstu, tad redzam, ka Jēzus pats mācekļus ir ievedis vētrā, kura ir ļoti spēcīga. Un tās nav nepaklausības, bet gan sekošanas Kristum sekas. Matejs, aprakstot šo pašu notikumu, lieto vārdu seismos^[4], kas norāda uz seismisku aktivitāti, kā vēl vienu no lielās vētras cēloņiem. Tātad mācekļi piedzīvoja ne tikai spēcīgu vēju no augšas, bet arī kustības no apakšas – zemestrīci, kuras sekas bija absolūtā vētra! Un tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka daudzas vētras pieredzējušie mācekļi (kuri bija profesionāli zvejnieki) nespēja ar šo situāciju tikt galā paši saviem spēkiem.

Tālāk evaņģēlijs parāda šo situāciju no apustuļu skatu punkta. Lūk, kā mācekļi to redzēja – laiva grimst un Jēzus ir aizmidzis stūres galā uz spilvena.^[5] Ir ļoti bīstami aizmigt pie stūres, braucot ar automašīnu, tam var būt neatgriezeniskas sekas. Bet vai tas nav šokējoši, jo apustuļiem šķiet, ka pats Dievs ir aizmidzis pie ‘stūres’?! No vienas puses varētu uzdot jautājumu: “Kā gan vispār kādam kaut kas tāds varētu ienākt prātā?”Taču no otras puses, šodien daudzi, raugoties pasaules notikumu attīstībā – tā domā. Un ja Dievs ir aizmidzis, tad Viņu noteikti vajadzētu pamodināt (tas izklausās diezgan loģiski)! Taču dzīves vētru patiesais mērķis ir pamodināt nevis Dievu, bet caur ārējiem notikumiem radīt mūsos iekšēju satricinājumu – sirds ‘zemestrīci’, kura mudina pamosties mums pašiem.

Deviņas reizes Jaunajā Derībā atrodam aicinājumu: “Esiet nomodā!”.^[6] Kristus draudzei – līgavai ir jābūt nomodā, gaidot Līgavaiņa atnākšanu. Jaunajā Derībā lietotais vārds “palikt nomodā” nozīmē – pamosties no miega, būt vērīgiem (modriem), skatīties ar plaši atvērtām acīm.

Lūk, kāda ir svētība, kuru varam saņemt tikai vienā veidā – ejot ar Kristu cauri vētrām. Ar šo pasauli nepaliks labāk – tā nekļūst par mierīgāku vietu, kur mums visiem dzīvot. Jēzus saka: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. Esiet nomodā!”^[7]

Katrā krīzē ir paslēpta dāvana, kuru saņemam, ja vien esam izgājuši tai cauri. Vētras vienmēr mudina garīgi pamosties. Kad viss liekais vētrā ir izmests pāri “laivas bortam”, tad tik skaidri atklājas Tas, kurš vienīgais var mums palīdzēt un izrādās Viņš nemaz nav aizmidzis. Kad mācekļi sauc: “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!”^[8], tas ir pagrieziena punkts. Kad dvēseles laiva ir atbrīvota no visa liekā, tad tik skaidri atklājas tas, no kurienes gan nāk mana palīdzība. Tad arī mēs saucam līdz ar mācekļiem: “Kungs, apžēlojies! Kristu, apžēlojies! Kungs, apžēlojies!”, jo skaidri apzināmies, ka bez Kristus patiešām nogrimsim savu grēku un kārību ‘jūrā’. 

Kad vētrā esam apguvuši mācību, ka vissvarīgākais neesam mēs, bet tas ir Kristus, tad Jēzus vienam no mūsu lielākajiem ‘skolotājiem’ – vētrai var sacīt: “Klusu, mierā!”.^[9] Rezultātā iestājās pilnīgs klusums – absolūts miers Pestītāja klātbūtnē nemiera un kara draudu pilnajā pasaules (un arī dvēseles) ‘jūrā’! Tas ienāca mācekļos absolūtās vētras epicentrā, un apustuļi, ne tik daudz galvas un intelekta, kā sirds un dvēseles līmenī, apguva lielo patiesību – laiva, kurā ir Kristus nemaz nevar nogrimt. Šo patiesību Mārtiņš Luters ir ielicis mūsu Baznīcas himnā “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Luters šo patiesību neapguva pie rakstāmgalda, bet ejot cauri lielām dzīves vētrām. Kas mūs sagaida? Nevēlos jūs mānīt – tā būs ļoti spēcīga vētra! Taču mums ir dārgs apsolījums: “Dievs neļaus savai laivai grimt!” Ar Kristus klātbūtni pietiek, lai ietu cauri visām vētrām!

Āmen

Dieva svētību un apsardzību īpaši šajā laikā vēlot – mācītājs Guntis Apriķis

---

^[1] Mk.4:35

^[2] Mk.4:36

^[3] Mk.4:37

^[4] Mt.8:24

^[5] Mk.4:38

^[6] Mt.24:6, 26:38; Mk.13:35,37; 14:34,38; Ap.d.20:31, Ef.6:18; Kol.4:2

^[7] Mt.24:6

^[8] Mt.8:25

^[9] Mk.4:39

Simona Deveja (Simon Dewey) ilustrācija “Jēzus apklusina jūru”